pirmdiena, 2019. gada 8. aprīlis

Anna Starobiņeca "Paskaties uz viņu"

Iesākot lasīt Annas Starobiņecas grāmatu "Paskaties uz viņu", pie sevis nodomāju - kāds ir iesmesls tam, ka lasu šāda veida literatūru?

Varētu teikt, iemesls, mēģinot paraudzīties mazliet plašāk, mazliet varbūt filozofiskāk ir tas, ka nereti dzīvē notiek neparedzamais (tās var būt dažādas norises), ko nevar uzreiz viegli aizmirst, par ko nevar arī viegli parunāt un tad uzreiz aizmirst, tāpēc dažkārt runāts tiek maz vai arī otrādi, lielā mērā neziņas dēļ, sarunāts daudz un emocionāli to izjūt ikviens no iesaistītajiem.

Piemēram, ir vairākas grāmatas, veltītas izjūtām un norisēm, kādas var piedzīvot tie, kas saskārušies ar depresiju vai pieredzējuši onkoloģisku saslimšanu, atzīstot situācijas nopietnību jebkurā tās izpausmes veidā. Bet krietni mazāk grāmatu un kopumā mazāk informācijas, kas noderētu apkārtējiem cilvēkiem, tiem tuvajiem, iesaistītajiem, atbalsta savureiz sniedzējiem. Tāpēc izvēlos lasīt šādas grāmatas. Jo patiesībā zinu ļoti maz, varu tikai pa gabaliņam, reizēm kaut ko mēģināt saprast, mazliet kādā posmā būt līdzās, bet ne vienmēr. 

Arī par to vēstī grāmata "Paskaties uz viņu". Fiziskajā stāsta veidolā - sastopamies ar sievieti, kura grūtniecības laikā uzzina par smagu slimību, kuras dēļ viņas mazulis ir lemts drīzai aiziešanai no šīs pasaules. Emocionālajā, savukārt, par to, kā sieviete jutās, kā jutās viņas ģimene, radinieki un draugi, kādas atskārsmes radās par palīdzības iespējamību, apjautas, ko apkārtējie un līdzcilvēki var un, ko reizēm nevar. 

Pavēstot par pašas pieredzēto no sākuma līdz pat noslēgumam, kā arī pieminot tālāko notikumu attīstības gaitu, interesējoties par ārvalstu pieredzi, Anna Starobiņeca sniedz ieskatu tajā, kādos veidos dažkārt var palīdzēt, kā un ko labāk reizēm darīt, kādu attieksmi paust. Tiesa, lasīt savā ziņā teorētiski, pat emocionāli līdzpārdzīvojot, bet vairāk tomēr no malas, ir drusku vieglāk, nekā reālajā dzīvē sniegt atbalstu. Jo izšķirošos dzīves brīžos reakcijas mēdz būt ne gluži tik adekvātas un konstruktīvas, kā ierasts ikdienišķā saskarsmē. Taču grāmatā uzrunāja atklātība un arī - konkrētība. Piebilstot, ikkatrs ieteikums un pieredze var būt subjektīva, ne visos gadījumos darbosies. Tas nav viennozīmīgi, melnbalti.

Drīzāk pieminēts, jau nosaukumā simboliski ietvertais aicinājums, ka iespējai būtu labi būt. Runāt. Paskatīties acīs. Ne piespiedu kārtā. Neieslogot slimnīcā, taču piedāvājot saņemt atbalstu, psiholoģisko palīdzību dažādos veidos, pēc nepieciešamības. Kā arī atziņa par to, ka ir ļoti derīgi vērsties pie speciālista. Jo nedz dzīvesbiedrs, nedz draudzīgi noskaņots līdzbiedrs nespēj tik daudz palīdzēt kā profesionālis. Viens no iemesliem, cilvēcisks un fizisks, ka ar speciālistu tikšanās laiks tiek norunāts, koriģējot, ja nepieciešams, bet tas ir laiks, kurā patiesi izteikt daudz, kamēr jebkurš otrs cilvēks, uzrunājams ikvienā brīdī, dažreiz mazāk kontrolēti, tāpat var paust arī nenokontrolētas reakcijas, kas, reiz jau izskanējušas, vairs nav padarāmas nebijušas, bet izriet varbūt no nezināšanas, no tā, ka arī tā cilvēka dzīvē pastāv kādi viņa paša notikumi un sajūtu stāvokļi, pat ja garīgi piemīt empātija.





Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru