Kā arī, nozīmīga muzikāla piebilde - grāmatai ir savs, unikāls, autora sarūpēts un virtuālas saišu saīsnes veidolā pieejams skaņu celiņš, ko var baudīt Spotify vietnē.
Dzeja uzrunāja cilvēciski vispārsaprotamā veidā. Vēstītā, jaustā ietvaros tie daškārt vienlīdz labi varam būt arī mēs, tu, es, kas notveram dažas ikdienas gaitas mazliet mirklīgos uzplaiksnījumos uz lielākā, kopējā fona. Dzejā autors pastāsta mirkļiem sajusto viņa bērnībā, dažos atmiņu fragmentos no padomju gadiem, kas vietām pazib ar teju vaicājumu, vai tiešām tā varēja būt, kā arī par jaunības gaitās daudz caur sevi izlaisto, attiecību pieredzē gūtajām mulstošākajām, maigākajām atskārsmēm.
"šīs atmiņas ir birstošie cigaretes pelni,
ko tēta pirksts aiztrauc pa atvērto logu" (12.lpp.)
"mēs veidosim jaunas rītdienas, kas kārtosies bezgalīgā starā, izrietot no šī brīža
dūmakainajām priekšnojautām.
mēs metīsim tagadnē loku pēc loka" (24.lpp.)
Brīžiem dzeja kā nelieli īsstāsti vai dažas īsfilmas - reāli, vizuāli iztēlojami, noticami. Ar skaistuma pieskārienu. Kā dzejas veidolu pieņēmusi īsproza vai kinolentes fragmentārums. Lasot noprotams, ka tā arī viss bijis. Un varbūt vēl dažiem cilvēkiem savā veidā ir līdzīgas atmiņas par padomju bērnības laiku - košu, reizēm krāsainu, dažreiz bērnu spiedzienos, bet ar neskaidrām kaut kurienes jausmām, ka... Un turpinājums nevis sniedz viennozīmīgas atbildes, bet vienkārši notiek, turpinājums seko. Zēns izaug, iedzer, studē, dejo, iemīl meiteni...
Turpinājuma turpinājums ir iekšupvērstāks, ar mazāk pārliecībām par taisnībām, vairāk ar brīžu pārdomām - varbūt pasaudzēt otru cilvēku mēģinājumiem. Attiecību iesākums, taustīšanās, mulsās pieredzes, vidusceļi, dzeja iepretim realitātei, sasaucoties, pārklājoties."Rudenīga pastorāle
Pie Tavām kājām rudens tumsu klās
Un noskalos Tev plecus atvadoties
H. M. Majevskis
uz tevi es īpaši iekarstu rudens sākumā, ap kartupeļu laiku.
viss kā parasti - rīta migla, valgme uz ādas, pīti grozi un palīgos kaimiņu bērni.
traktors kā ložmetējs ripo pa vagām, izšaudams aiz sevis tupeņu kārtas.
cenšos notvert tevi savā skatu laukā, iemūžināt apziņā tavu gurnu šūpas,
krūšu nodevīgo viļņošanos zem dubļainā krekliņa, slaidos pirkstus, kas
maigi noglāsta katra uzlasītā kartupeļa aplipušo ķermeni.
tīra skaudība iedzeļ sirdī - kaut manus asnus pēcāk lauztu tavas rokas un
nomizotu kailu pirms ielikšanas katlā,
tad šķīvī garnētu ar svaigām salātlapām -
šādi es iekļūtu tevī līdz dzīlēm.
nekas lai nestājas starp mums!
skurbinošās domas prāts ātri prom dzen.
jau vīri, klusi spļaujot, ceļ pietūkušos maisus gazikā.
rēns vējiņš miglu izgaiņā, dzeļ nīka saule pakausī.
tevis šeit vairs nav, dienvidū kūp lauks.
smagi kā grēks pievildzis gaiss.
starp pirkstiem drūp melnzeme, karsta kā liesma." (66.lpp.)
"jūtos tik nedrošs
satverot tavu roku
vedot tevi uz deju placi
mūzikai apklustot
tavu acu skatiens
atgādina nodzisušu kinoekrānu" (73.lpp.)
"esmu gana noziedzies
es būšu tas, kurš tevi mīlēs
līdz viss šai pasaulē būs beidzies" (74.lpp.)
Kopumā man gribētos bilst, ka dzeja... Tas ir kaut kas, ko lasu laiku pa laikam. Nesacītu, ka ļoti bieži un daudz, ne arī katru dienu. Tomēr. Dzeja ir viens no svarīgajiem momentiem. Tāpēc, ka ir vairākas radošās izpausmes, kas nav vienā gabalā, bet ir epizodiskas, skaistas, iedvesmojošas parādības - dzeja, fotogrāfija, dziesmas, video klipi vai īsfilmas, raidījumi, intervijas. Tas nav gluži romāns, tā nav vesala kinofilma - viena, noteikta, konkrēta, pabeigta. Tie ir tādi kā gabaliņi. Un tas notiek arī ikdienā. Pagalmā žūst veļa, zied aličas un vienlaikus uzsnieg sniegs, riteņbaucējs vakara saulē ar gaismas oreolu, transportlīdzekļu logos pret lietuslāsēm dīvaini cilvēku portreti sazīmējas, bērna rokās gliemezis, trotuārs lietū samircis, pilsēta kūp, rīta kafijas krūze uz palodzes dzaudzīvokļu nama telpā. Dažādi. Un dzeja ir viens no šo atmiņu, pēdu, simbolu reģistratoriem. Bet arī dzeja ir dažāda. Patikt var tas, kas uzrunā, nevis tas, ko vajag, pieklātos zināt. Taču, ja patikšana reiz ir sajusta, tā saglabājas sajūtās un var tikt piedzīvota atkal un atkal, laiku pa laikam.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru