Vai eksistē karaļi

Kā tu šodien jūties?
Kā tu redzi mūsdienu pasauli?

Delfīnes de Vigānas grāmata "Bērni ir karaļi" tieši šobrīd uzrunā visspēcīgāk. Tas ir vēstījums par mūsdienu realitāti, par sociālajiem tīkliem, interneta ietekmi, instagram, youtube, un citu rīku laikmetu. Par to, kas pamudina pieaugušos pievērsties virtuālajai realitātei arvien vairāk, un kā jūtas bērni, kopš mazotnes ierauti foto, storiju, video virpulī. Kas notiek cilvēku apziņā, kā tas aizsākas, un kā pēc tam izvēršas. Kāpēc tas šķietami ir tik svarīgi, un kurp virzība slīd.

Melānija sākotnēji jutās nedroši. To viņa arvien redzēja piemītam citām sievietēm, cilvēkiem, sabiedrībai, pasaulei – drosmi, izteiksmīgumu, skaistumu, uzvaras. Bet viņa pelēka savā būtībā, mēģinājumi notēlot nestrādāja, tas vēl vairāk apkaunoja. Un kaut kur apziņā palika savāda trauksme, nebija zināms, kā iederēties, cerības maldinoši pacilāja un drīz pazuda eksistences slīkņā. Un tad nāca izšķirošs laikmeta brīdis, notika pārmaiņas. Melānija mainījās līdz ar pasauli, viņas dzīves iekārtojums piepeši ieguva apveidus. Pārsteidzošā kārtā viņa saņēma komplimentus, satika domubiedrus, sastapa interesi par sevi. Viņa rūpēja. Viņai izdevās. Dzīvot pārticīgi, gūt atzinību, būt skaistuma ieskautai. Un viss uzņēma apgriezienus. Arvien jauni sekotāji, tūkstošiem un miljoniem. Melānija vairs nebija parasta, viņa tagad bija īpaša, viņas ģimene bija īpaša, bērni viņas ģimenē bija galvenie, bērni bija karaļi. Un tad viss sabruka. Tikpat spēji, kā iesākās. Vienā dienā. Kad pazuda viņas meita Kimija.

Grāmata ir teju pravietiska. Par to, kas var notikt, ja nekas nemainīsies.

" – Es neko nenožēloju, zināt, es mīlu savus bērnus vairāk par visu. Taču reizēm nodomāju, ka nekas cits manā dzīvē vairs nevarēs notikt. Nezinu, kāpēc, bet tas mani skumdina. Kad jūtos nogurusi.
– Mīļā, ko tu runā! – Bruno iejaucās sarunā un piegāja pie sievas. – Vai nevēlies tēju?
Melānija neko neatbildēja un turpināja runāt ar Klāru.
– Vai arī jums tā mēdz gadīties, vai arī jūs pārņem sajūta, ka labākais jau ir aiz muguras un ka tas, kas atlicis, nav neko vērts?
Aizkustināts un satriekts Bruno lūkojās uz sievu.
– Mīļā, nerunā tādas lietas! Tu esi palikusi bez spēka.
Tagad Melānija uzlūkoja vīru. Viņa izskatījās kā piedzērusies.
– Bet tev, mīļais, gan viss ir kārtībā."
// 133.lpp.

"Klāra dodas mājup kājām. Viņa soļo vienmērīgā tempā, viņa nezina labāku veidu, kā tikt vaļā no stresa. Pamazām atslābst spiediens saules pinuma apvidū, izzūd nospiedošā sajūta. Viņa ievēro, ka valda klusums. Nedzirdēts klusums, pie kāda pilsēta nav pieradusi. (..)
Ķermeņa ritmiskajās šūpās domas seko cita citai, tās riņķo. Klārai šķiet, ka šādā kustīgā formātā ir vieglāk tām piekļūt, tās apšmaukt vai pat tās apiet. Tās paklausa tam pašam impulsam, kurš liek kustēties uz priekšu, un tieši šajā taktī tās vai nu pazūd, vai noskaidrojas."
// 292.lpp.

Es nezinu nākotnes prognozes. Šodien jūtos mazliet sagurusi.
Kas sekos pēc visa notiekošā?

Pavasara grāmata

"Ziema beidzās briesmīgi ātri. Mamma teica, ka tas esot retums un mums paveicies: parasti viss ir otrādi – ziema nokož pavasarim milzīgu kumosu un pāri paliek vien tīrais nieks. Nepaspēj vien attapties, un vasara jau klāt." / 105.lpp.

Annas Krasiļščikas grāmata bērniem, pusaudžiem "Klau, aizbrauksim uz Unalašku" uzrunās ikvienu, kurš ilgojas gaišuma, sirsnības, vēlas noticēt dzīvei, sapņo aizbraukt uz savu "Unalašku". Grāmatā arīdzan ļoti skaistas Kasjas Denisevičas ilustrācijas. Tas ir mūsdienīgs stāsts par zēnu Marku, viņa mammu Mariku, vecmāmiņu Martu un vectēva meklējumiem. Marks dzīvo divatā ar mammu, tētim ir jauna draudzene, saukta par Meiču, bet vectēva nav, un vecmāmiņa negrib runāt par pagātni, neviens nestāsta zēnam, kas noticis, vienīgā liecība par vectēvu ir kāda sena fotogrāfija. Tad Marks sāk iet skolā, piesakās fotopulciņā un nolemj sameklēt vectēvu. Mūsdienīguma aspekts vīd ikdienas atainojumā, mamma Markaprāt reizēm neīsti smaida telefona kamerai, lai ieliktu bildes sociālajos tīklos, taču daudz jaukāks ir viņas dabiskais smaids, dabiskā būtība. Marks vectēvu meklē Googlē un raksta E-pastus. Stāsts par ģimeniskām vērtībām, par to, cik svarīgi ir izrunāties ar bērnu, nenoliegt pagātni, pastāstīt atklāti. 

Man jāatzīst, pēdējā laikā esmu atklājusi tieši bērnu grāmatas. Tās palīdz reizēm dzīvi uztvert saudzīgāk, izturēt, paskatīties no vieglākas puses uz ikdienu, notikumiem, kas satricina pasauli un nāk cits aiz cita kā pārbaudījumi. Bērnu grāmatu valoda nebūt nenozīmē vienmēr vienkāršošanu, tā var būt poētiska, bagātīga, tikpat dziļdomīga kā pieaugušajiem adresētā literatūra. Vienlaikus bērnu grāmatās ir kaut kas savādāks, cerīgāks varbūt. Lasīt ir vieglāk, mazāk smaguma. Šobrīd tas ir tāds kā pašsaglabāšanās režīms, kad smagnējības ir gana daudz, lai to vēl nepaspilgtinātu. Tas nenozīmē, ka lasu tikai bērnu grāmatas, drīzāk tā ir atslodze, kā atelpas brīži.

"Klau, aizbrauksim uz Unalašku" ir stāsts par cerībām, par vēlmi pietuvoties saknēm, par sirsnību, kas tomēr jaušama aiz visām ārišķībām, par cilvēku apvienošanos, atkalsatikšanos. Tas ir tas, ko var tikai vēlēties arī mūsdienās, – pietuvoties dziļumam, satikt citus cilvēkus patiesā sirsnībā, saglabāt cilvēcību, atklāti paust sajūtas un emocijas, tiekties un noticēt.

 

"– Vai tu interesējies par fotogrāfiju?
– Drīzāk tā interesējas par mani.
– Kā tā?
– Mamma un vecmāmiņa ir kā trakas uz fotografēšanu: augām dienām to vien dzirdi kā "sastingsti", "nekusties", "pagriezies", "smaidi". Un pēc tam viena otrai sūta šausmīgas fočenes, kurās es izskatos pēc idiota." / 46.lpp.

"Pēc brokastīm mamma sev trešo reizi uzvārīja kafiju un iekārās telefonā, bet es atcerējos uzdevumu, ko mums bija devis Makss, un devos uz savu istabu pēc ziepjutrauka. Atgriezies paziņoju, ka mums ir jāuzņem mīļotā cilvēka portrets.
– Un mans mīļotais cilvēks esi tu.
– Tikai ne tagad. Es slikti izskatos. Sarunāsim vēlāk, kad es būšu ieguvusi cilvēcisku veidolu.
– Makss teica, ka vislabāk uzņemt brīdī, kad cilvēks tevi neredz.
– Bet es tevi ļoti labi redzu.
– Es izmantošu mirkli un nofotografēšu tevi nemanot.
– Vai drīkst, es vismaz novilkšu to briesmīgo halātu?
– Makss teica, ka vislabāk cilvēku uzņemt mājas apstākļos, kad viņš ir atslābis.
– Vairāk viņš neko neteica?
– Un vēl viņš teica... – Un te es izmantoju mirkli un noknipsēju.
Mamma uzreiz saīga un atglauda matus.
– Tu esi skaista, arī neķemmējusies. Vispār tu esi visskaistākā pasaulē." / 80.lpp.

"Šādos brīžos man ir sajūta, ka mīlu mammu tik ļoti, ka šī mīlestība plūst pāri malām. Kā no mucas. Vai līdz mēnesim un atpakaļ – kā grāmatiņā par zaķiem, kuru mēs lasījām, kad biju mazs." / 81.lpp.

Dzīvot tālāk

Līdzīgi kā dabā šobrīd sabalsojas atšķirīgais, tas noticis arī lasītajā vilcienrītu grāmatā. Mijoties, kā lietus, sniegs, ledus, saule, pirmie sniegpulkstenīši, pavasara ilgas, bet vēl ziemas turpinājums, cerības, skumjas, sāpes, prieks, pagātne, nākotne. Rīti paliek arvien gaišāki, bet vēl nav gana silts, pakāpeniski mainās kopnoskaņa, skaņas, smaržas, atlido gājputni.

"Visi nes sevī mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur un cauri un kas sniedz viņiem drošību. Un tas, ka tev pieder savs mežs, ir skaistākais, kas var būt. Ja vien šajā mežā ej gana daudz, drīz tu tajā pazīsti katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Un tad mežs ir tavs, tas pieder tev." // 48.lpp.

Aleksa Šulmana "Izdzīvojušie" reflektē par apslēpto, nepilnīgo cilvēkos, pakāpeniski atklājot to, kas skaudri laužas uz āru caur atmiņu un sarunu skaldņiem. Ģimene un tās noslēpumi. Trīs brāļi, Nilss, Benjamins un Pjērs. Vecāku un brāļu destrukcija, izpausmes. Taču lasot nepamet sajūta, ka notiekošajam ir dziļāks iemesls. Un tas atklāsies. Bet pirms tam jāiziet cauri stāsta pieredzei. Un interesanta ir pati vētījuma struktūra – tagadne un atmiņas izvada cauri katrai nodaļai. Tu lasi un domā, bet kas aiz tā slēpjas, un tu to uzzināsi, bet vienlaikus arī redzi visu šo samudžinājumu, musturi, kas ietver – sadzīvi, bailes, kliedzienus, alkoholismu, kautiņus, kaunu, noslēgšanos, neprasmi atklāti paust emocijas, bailes jautāt un saņemt atbildes, tomēr stipru vēlmi atšķetināt. Katrs no brāļiem nes sevī traumas, un viņu vecāki vienlīdz. Tas nav nekā vērtējams, drīzāk izjūtams sekās, caur emocijām, mēģinājumiem dzīvot tālāk. Izdzīvošana ir gan fiziska, gan garīga, kā dzīves mācīšanās, jaunatklāšanās, palikšana un turpināšanās.

Kad vecāku vairs nav, brāļi satiekas un saprot, ka viņi nemaz nemāk īsteni satikt viens otru. Un varbūt ir pienācis laiks. Varbūt kaut kam ir jānotiek, lai īstenotos vēl un vēl nākamās lietas. Kamēr lasīju, nesteidzīgi, saradojos ar šo stāstu, un pat nepētot, cik tas ir reāli, cik autobiogrāfiski vai arī tikai literāri, vienkārši gribētu cerēt, ka iespējas ir, ka viss nav norakstāms, ka var izdzīvot notikušo, pārdzīvot, bet ne tikai, arī – dzīvot tālāk.

Un. Kā mēs dzīvosim tālāk? Pēc visa šī, kas noticis pēdējos divos, divarpus gados, pēc visām ziņu vēstīm, pēc politiskajiem apvērsumiem. Pēc katra cilvēka personiskajiem pārdzīvojumiem, notikumiem, grūtībām, priekiem, cerībām. Kāds būs turpinājums? Cik stipri būsim, kā izdzīvosim, kā dzīvosim?

Kopumā baudīju šo lasīšanas pieredzi. Saprotu, ka tas ir kaut kas tāds mani saistošs. Cilvēciskotība. Kļūdas, pārdzīvojumi, bet arī virzība uz priekšu, uz nākotni. Baudīju dabas aprakstus, kas nebija pārlieku daudz, tomēr satvaram, papildinoši. Mežs kā bērnības iespaidi, kas vēlākajos gados rādās savādāki, mežs  un koki kā pagātnes ēnas un vienlaikus nākotnē izmērojamie ceļi.

"Kamēr Benjamins vērīgi ieklausījās ģimenes skaņās, Nilss tās atslēdza. Benjamins visu laiku riņķoja ap vecākiem, Nilss turējās pa gabalu. Viņš izvēlējās citu telpu, nepiedalījās. Kad brāļi vakaros likās gulēt, reizēm viņi caur plāno saplākšņa sienu dzirdēja vecākus strīdamies. Benjamins reģistrēja katru vārdu, izvērtēja sarunu, mēģinādams saprast, cik liels būs tās nodarītais posts. Reizēm viņi viens otram sakliedza neaptveramas riebeklības, sarunāja tik smagus vārdus, ka likās – te vairs nekas nav labojams. Benjamins stundām gulēja nomodā un prātā vēlreiz atskaņoja dzirdēto strīdu. Taču Nilss likās neviltoti vienaldzīgs. "Trakonams", viņš nomurmināja, kad plēšanās pieņēmās spēkā, tad pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga. Viņš ne par ko nelikās zinis, pa dienu turējās savrup un bija visai kluss, ja neskaita pēkšņos niknuma izvirdumus, kas uzplaiksnīja un noplaka. "Velns!" varēja atskanēt no šūpuļtīkla, un Nilss sasvērās un histēriski vicinājās ar rokām, lai aizgaiņātu uzmācīgu lapseni. "Nenormālās sūda idiotes," viņš nobrēcās un pāris reižu iesita tukšam gaisam. Pēc tam atkal iestājās miers." // 13.lpp.

"Ezers ir rāms, un Benjamins redz, kā mežs tajā ir apgriezies kājām gaisā, un viņš redz divas debesis, tās abas mirdz sārtas un zeltainas. Tālumā saule gimst aiz milzu eglēm."
// 37.lpp.

"Šis ir Benjamina mežs.
Tas ir viņā, viņš to ir nesis sev līdzi visus šos gadus. Viņš tajā pazīst katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Attālumi, salīdzinot ar atmiņās glabātajiem, ir mazāki, dūksnājs, kas agrāk bija spokains un bezgalīgs, tagad ir pārvarams ar dažiem soļiem. Noslēpumainie laukakmeņi tagad liekas pilnīgi parasti. Bet egles joprojām ir neaptveramas. Paskatījies augšup uz galotnēm, viņš sareibst, liekas, ka viņš uz galvas izkritīs tām cauri."
// 103.lpp.

Bet tev? Vai tev ir tavs mežs? Varbūt tava pļava vai tavs ezera, jūras krasts? Tava izdzīvošana?

Pelēkā un zelta sajūta

Šī grāmata un atsauksme ar dažu nedēļu novēlojumu. Ar pateicību citiem, kas publiski, piemēram, instagram, dalījās pārdomās par lasīto. Īpašs paldies grāmatu cilvēkiem, kas atklāti uzrakstīja, ka tieši iesākums negājis viegli, bet tālāk kļuvis uzrunājoši. Tas palīdzēja arī man tikt pāri pauzei un pieķerties grāmatai atkārtoti, un patiesi secināt, jā, tur ir daudz sajūtu, atziņu, valodas skaistuma. Mani savaldzināja grāmatas otrās puses stāsti. Un ļoti prieks, ka Latvijā top izdota jauna, kvalitatīva literatūra. 

Kristas Annas Belševicas stāstu krājums "Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām" ir brīnišķīgi ilustrēta grāmata, ļoti skaistā ievākojumā, burvīgs mākslinieces Alises Krajevičas ieguldītais darbs. Grāmatā iekļauti septiņi stāsti, kas cits caur citu atklāj iekšējo, nojaušamo jūtu pasauli, radošo cilvēku pārdzīvojumus. Arī nosaukums ir domāts kā intuitīva, dvēseliska sajūta. Un man personiski pelēkā un zelta krāsa ļoti mīļa, suns un zivtiņas asociējas ar ilgošanos, sirdskaidrību, smeldzi, piepešu prieku, kā prieka viļņiem nākot un pāri viļņojoties, un tāpat reizēm piepešu melanholiju, mijoties.

Stāsti kā dzīves ainas, epizodes no tā, ko var piedzīvot, pieredzēt eksistenciāli, filozofiski. Ļoti uzrunāja "Litija mēness", "Sirdspukstu trajektorijas", "Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi", tajos cilvēki nonāk izšķirošos dzīves momentos: jauns mākslinieks tālākās dzīves meklējumos, meitene pēc šķiršanās, vīrietis pēc vecvecāku aiziešanas mūžībā. "Pēdējais stāsts" interesants formas ziņā, kā spēle, rotaļa tajā, ko iespējams paveikt ar tekstu, stāsts par stāstiem. 

"Mēs katrs esam tiesīgs izvēlēties, kas gribam būt, nav tādu neīsto es."
// "Litija mēness", 70.lpp.

"Miljons pelēko toņu, un nekas nav melns un nekas nav balts, viss ir daudz sarežģītāk."
// 77.lpp.

"Tas laiks beidzot ir pienācis, tu esi noguris, tik noguris, ka tev beidzot jāpaguļ. Tu vairs neesi nekas, kas ir pakļauts turpinājumam, tikai nogurusi matērija, tevi pārņem ilgas, kas skrubina no iekšpuses, pat ne sāpīgi, tikai lēni un kaitinoši."
// 83.lpp.

Savukārt autores pašas sacītais lasāms un klausāms:

• Krista Anna Belševica atzīstas mīlestībā rakstīšanas procesam
• Pieturzīmes #71 Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām: saruna ar Kristu Annu Belševicu
  

Piedzīvot sarunas

Laukā aiz loga snieg. Ir ziemas iesākums visziemīgākajā ainaviskumā. Gan sniegpārslas, kas lēni lidinās, gan spēcīgāka snigšana un pierimuma momenti. Gan darbadienu rītu un vakaru krēslainā laternu gaisma, gan brīvdienu sniegbaltums dienasvidū. Var iestaigāt zābakus un doties plašumā, kur vien staigātāji spēj izbrist, un cik vien skatiens tālu sniedzas — kupenas, snigšana, baltums, koki apsarmojuši, ielas izskatās savādāk, visur skaistums, daudzviet iedegtas egles un rotājumi.

"Pa logu rāda snigšanu
visu dienu. (..)

Nav sāpīgi atsvešināties.
Ja ir kāds, kam tuvoties." 

// Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt", 11.lpp.

Ar pavisam tuvu ziemas un grāmatu kopnoskaņu nesen raidierakstā "Piedzīvot lappuses" klausāma Aijas Bremšmites un mana saruna par lasīto senāk un šobrīd. Tā bija patiesi pietuvošanās cilvēciskajam un izlasītā siltumam. Un man jāatzīst, ka tieši "Piedzīvot lappuses" es jau krietnu laiku klausos vislabprātāk. Paldies, Aija, par Tavu ieguldījumu, darbu! Brīnišķīgi, ka ir kaut kas sirsnīgs un vienkāršs, taču arī ļoti iedvesmojošs un saturīgs klausāms par un ap lappusēs piedzīvoto. Aija manā uztverē ir paveikusi to, pēc kā es vienmēr biju ilgojusies. Lai grāmatas un sarunas par tām, domapmaiņa, emociju apmaiņa būtu pieejama ikvienam, nekādi cilvēkus nešķirojot un, ja vien tiek kaut kas kādreiz lasīts, tad par to var arī runāt, brīvi paust izjūtas, visdažādākajos veidos. Tāpēc ļoti priecājos un šai priekā labprāt padalos. 

Saruna klausāma Spotify brīvpieejā un citās podkāstu/raidierakstu platformās, meklētājā ierakstot "Piedzīvot" (zemāk saite, uz kuras uzklikšķinot, atvērsies ieraksts):

S03E10 Piedzīvot lappuses ar Inesi @galotnes

Raidieraksta "Piedzīvot" pirmā, ievadepizode Spotify atrodama 2019.gada jūlija ierakstā un sākotnēji "Piedzīvot" atzars bija "Piedzīvot skolu", kas vēlāk, kopš 2020.gada aprīļa, arvien biežāk pārtapa "Piedzīvot lappusēs". Jau pašā sākumā es pamanīju šo raidierakstu un labprāt klausījos Aijas pašas pārdomas un sarunas ar skolu cilvēkiem par skolām, literatūras mācīšanu bērniem un jauniešiem. Tas sasaucas ar Aijas pieredzi, kam viņa gājusi cauri, sākumā strādājot skolā, tad dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, un šobrīd strādājot bibliotēkā, kā arī studējot. Sajūtu lielu cieņu, jo ir ieguldīta enerģija un laiks, lai visu paspētu — ģimeni, raidierakstu, studijas, darbu. Taču rezultāts ļoti gandarī un iepriecina, domāju, daudzus klausītājus. Reizēm raidierakstā piedalās veselas trīs par grāmatām runātājas, radošas un iedvesmojošas personības, kuras pastāsta par visdažādākajām viņu izlasītajām grāmatām katra mēneša ietvaros — Aija, Zane, Sandra (Sandras blogs, kurā brīnišķīgas fotogrāfijas un grāmatu stāsti — https://sandrakoka.com/blog). 

• Raidieraksta "Piedzīvot" visas epizodes Spotify brīvpieejā: atverama saite 
• Visas epizodes Google podkāstu platformā: atverama saite 
• "Piedzīvot" Patreon: https://www.patreon.com/Piedzivot 
• Instagram: https://www.instagram.com/piedzivot/?hl=en 
• Tiktok @piedzivot.lappuses: https://www.tiktok.com/@piedzivot.lappuses?lang=en
  

Savukārt par raidieraksta sērijas ar mani pieteikuma fotogrāfijām sociālo tīklu ierakstos un storijos esmu pateicīga brīnišķām fotogrāfēm Artai, un Ingai, kuras dzejas grāmatu "Siena, ko nosiltināt" ar prieku ieteicu Aijas Zelta grāmatu sarakstam.
Un mans Instagram šeit — @galotnes, Twitter te — @galotnes, bet Tiktok — @gadalaikos.

Izskaņā vēlos pieminēt vēl dažus (klausos tos reizēm, ne visu vienmēr, bet — kā sanāk) raidierakstus Spotify (klausos pastaigājoties, mazgājot traukus, citos brīžos, kad cilvēkiem fonā mēdz skanēt radio, bet man dažreiz - raidieraksti):

• "Pieturzīmes" — Aigas Veckalnes raidieraksts par valodu Latvijā, par valodas pareizu lietošanu un jaunievedumiem, kā ar tiem sadzīvot mūsdienu pasaulē;
  
• "Raidnīca" — Latvijas Radio veidotas sarunas ar citiem raidierakstu autoriem
  Saruna ar Aiju no "Piedzīvot" šeit;
  
• "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" — Toms Treibergs un Svens Kuzmins apburoši par grāmatām, un literatūru, reizēm sarunās ar rakstniekiem;
• "Kultūrdeva" — Latvijas Televīzijas kultūras raidījums audioversijā, intervijas ar interesantiem cilvēkiem (nesen ar Rēziju Kalniņu, Renāru Kauperu, Kristīni Želvi, Ingu Gaili);
• "Cilvēkjauda" — Lauras Denler sarunas ar viesiem par dažādām pieejām dzīvei, lai kaut ko uzlabotu (nesen ar Signi Meirāni, Igo, Kasparu Simanoviču);
•  "Книжный клатч" — raidieraksts krievu valodā par grāmatām;
• "Куда бежишь?" — sarunas par psiholoģiju, mūsdienu laikmeta problēmsituācijām;
• "НОРМ" — par psiholoģiskajām sajūtām (piemēram, nesen par to, kā sadzīvot ar ziemu);
• "Три пункта" — līdzīgi, psiholoģiski jautājumi (piemēram, nesen par harismu);
  
• "Похоже, я фотограф" — par un ap fotogrāfiju;
• "#фотосекта" — fotogrāfijas teorija un pārdomas;
  
• "Снимай!" — intervijas ar fotogrāfiem;
  
• "Сериальные Маньячки" — ar humoru par seriāliem;
• "Еще одну и спать" — arī par seriāliem.

Novembra piezīmes

Šis rudens viesis nelielas, bet jūtamas pārmaiņas manā ikdienas darba dzīvē un pasvārstījis iekšējos stāvokļus. Laika atliek mazāk, taču īsumā pastāstīšu par nesen baudīto – grāmatu un diviem skaistiem izbraucieniem pie dabas. Šīs norises veldzējušas, sniegušas iepriecinājumu, mierinājumu, kā domu novēršanas mehānisms un atslēgšanās, skaistuma un kaut kā cita iepazīšana, vērojumi.

Rēli Reinausas "Mortens, Emīlija un zudušās pasaules" stāstā jauniešiem rakstīts par kāda pusaugu zēna aizraušanos ar fotogrāfiju un dzīvi nostāk no pilsētas, tuvāk dabai ("noslēpumainā un skaudrā stāsta galvenā darbības vieta ir purvs"). Savā ziņā ir atvieglojoši arī pieaugušā vecumā lasīt tekstu mazliet vieglākā valodā, ne smagnēji. Turklāt, ļoti skaistas Marjas Līsas Platsas ilustrācijas, botāniski zīmējumi, portretējumi. Pati grāmata par garīgo spēku, izturību, Mortenam saskaroties ar patēva agresiju, par draudzību (pavisam neuzkrītoši klāt arī fantāzija, jo purvā puisis sastop kādu noslēpumainu meiteni Emīliju, kas nav gluži tāda pati kā citi cilvēki), par ticības labajam gandrīz zaudēšanu un atkalatgūšanu.

"Rīta migla, kas gūla virs purva, bija tik skaista, ka gandrīz tūlīt uzlaboja puiša noskaņojumu. Vai vismaz viņš ieraudzīja kārtējo pierādījumu tam, ka patiesībā pasaule tomēr ir visai skaista vieta. Cauri miglai izzīmējās purva priedes, gluži kā tāli sapņi, kas pamazām iegūst arvien skaidrākas kontūras." // 23.lpp.

"Klusums un apkārtne, kas šķita gandrīz maģiska, viņu bez kādām grūtībām nošķīra no realitātes. Purvs visapkārt pletās kā tāds aizsargslānis, kas viņu paslēpa no pārējās pasaules." // 28.lpp.

"Mortens sēdēja uz klēts trepēm un ieskāja Nurram pazodi. Vecais kaķis bija saritinājies līdzās zēnam un tagad apmierināti murrāja. Apmierināti un skaļi, itin kā Nurrā būtu paslēpts mazs motoriņš." // 61.lpp.

"– Ko tu te dari? Atkal kaut ko fotografē?
– Gaidu piemērotu gaismu.
– Kādu gaismu?
– Lai saule noslīd mazliet zemāk.
– Un tad sanāk pašas labākās fotogrāfijas?
Mortens paraustīja plecus. – Es nezinu, vai pašas labākās, bet visādā ziņā tādas, kas man patīk." // 92.lpp.

Savukārt laikā, kad apkārtne tērpās krāsu skaistajā, nolēmu doties pie dabas. Vienatnē. Brauciena maršruts netālu no Rīgas. Ar vilcienu līdz dzelzceļa stacijai Gauja (nākamā pietura uzreiz aiz Carnikavas). Izkāpjot stacijā, ar skatu Rīgas virzienā, mazliet paejoties pa labi, garām nelielam pārtikas veikaliņam, tad pirmajā pagriezienā nogriežoties vēlreiz pa labi un ejot gar privātmājām un dārza mājiņām, grants ceļa galā būs redzami vārtiņi, pa kuriem izlīkumojot, varēs nonākt pie tāda kā uzbēruma, vaļņa, pa kuru virzoties tālāk jau būs redzama piekrastes ainava – tur savukārt var droši doties vairāku kilometru skaistā ceļā. Brīnišķīgs, pasakaini skaists mežš, ūdens, plašums. 

Otrs brauciens pretējā virzienā – no Rīgas vai Torņakalna ar vilcienu līdz dzelzceļa stacijai Priedaine. Izkāpjot, paejot mazliet uz priekšu un pagriežoties pa labi, var iet pa tādu kā jūrmalai raksturīgu ceļu līdz pat galam, kur caur kokiem vīdēs plašums. Sākumā ir laivu, kuģīšu novietņu zona – apsargājama teritorija, pie kuras var piekļūt, palūkoties, taču nav ļauts fotografēt (kā paskaidroja kāds laipns vecāks vīrs). Lai virzītos tālāk, jāiet vai nu ar līkumu vai pa taciņu  turpat caur laivu teritoriju. Tālāk tik uz priekšu. Līdz pat Lielupes Baltajai kāpai, uz kuru ceļš gar piekrasti tālāk gan neved, sākas privātmāju rajons ar nožogojumiem, tāpēc līdz kāpai jādodas pa apkārtceļu, kāpjot kalnā no otras puses. Pēc kāpas apraudzīšanas izvēle – vai nu doties atpakaļ vai iet garāku ceļu uz priekšu līdz pat Bolderājai. 

Rudens lasāmā gaitas

Agrs rudens ar apšuzeltainu, bērzudzeltenu, kļavusarkanu, pīlādžugunīgu, ozolrūsainu skaistumu. Un es mazliet lēneju pastaigās. Ar sunīti brienam piebirušās takās, brīžiem brikšņos. Ļaujos mainīgumam, gadalaiku un lasāmā mainīgumam. Grāmatas šai laikā sastaptas dažādas, un visas uzrunājošas, katra savā veidā īpaša, skaista, pārdomas un sajūtas raisoša. Grāmatas un lāgiem sarunas, domapmaiņa ar tuviem cilvēkiem par lasīto, ieteikumi, aizlienējumi, citāti, vēstules. 

"Svinēsim "Ziedošā koka svētkus"!"
// Ērihs Marija Remarks "Trīs draugi", 45.lpp.

"Mēness bija uzkāpis pāri fabrikas jumtam. Tas bija kļuvis arvien gaišāks un tagad kā dzeltens lampions karājās plūmju koka zaros. Zari, klusu šūpojās šurp un turp vieglajā vējā. "Savādi," Lencs pēc brīža teica, "kādēļ šādiem un tādiem cilvēkiem ceļ pieminekļus, - kādēļ ne mēnesim vai ziedošam kokam..."
// "Trīs draugi, 47.lpp.

Lasīt Remarka "Trīs draugus" dzīves vidusposmā (vai esat lasījuši klasiku vēlākajos gados, mazliet cits skatījums reizēm, vai ne?) man nozīmēja ne tikai sekot sižeta līnijai, notikumiem, to secībai, bet uzmeklēt autora personību, – par ko rakstnieks vēlējies vairāk runāt, kam piešķirt uzsvaru, ko atzīt par vieglāku un ko par grūtāku psiholoģiski. Roberts, Gotfrīds un Oto - draugi, kara biedri, darba kolēģi. Patrīcija, meitene, kuru Roberts iemīl, dzīvesskaudri un traģiski. Pēckara gadi, kas maz saudzē, bet tieši tādēļ var vēl asāk izjust skaistumu un laimi, kamēr tā nepagaist, jo var pagaist. Roberts iesākumā savā ziņā bīstas, negrib mīlestības, jo "Pārāk labi zināju, ka katrā mīlestībā bija mūžības ilgas un ka tās bija viņas mūžības mokas. Nebija nekā paliekama. Nekā." (127.lpp.) un "Visbaigākais, brāļi, ir laiks. Laiks. Acumirklis., kurā mēs dzīvojam un kurš mums tomēr nekad nepieder" (135.lpp.). Taču jūtas reiz ir tās, ko nevar ieplānot, īstenot vai no tām atteikties tikai tāpēc, ka nedrošība, ka nav garantiju. Roberts un Patrīcija ir kopā tik ilgi, cik lemts. Viņi pieredz attiecību izaugsmes brīžus, kuros "bija daudz vairāk maiguma. Maigums un vēlēšanās reiz pilnīgi ļauties kaut kam." (73.lpp.).

"No virtuves tagad plūda tikko uzvārītas kafijas smarža, un es dzirdēju Frīdu ar traukiem rīkojamies. Tas bija savādi, bet kafijas smarža man radīja jautrāku noskaņu. To es zināju no kara, – cilvēku nekad nespēja mierināt lielās, augstās lietas, – vienmēr tās bija niecīgās, sīkās." // "Trīs draugi", 256.lpp.

Lotes Vilmas Vītiņas "Ūdenstorni" nolēmu iegādāties uzreiz, kolīdz uzzināju par iznākšanu, jo iepriekšējo dzejas krājumu "Meitene" lasīju un tas ar mani cilvēciskumā sabalsojās. "Ūdenstornis" ir pilsētas un to iemītnieku simbols, papildināts autores ilustrācijām, ar maigumu dzejā, dzejprozā stāsta par pastaigām, par apkaimi, ilgošanos pēc sapratnes, tuvības, arī par mulsumu un atvadām. Auditorija varētu būt jaunieši un ikviens, kurš vēlas lasīt ko jaunu, inovatīvu mūsdienu latviešu dzejā, literatūrā.

"Brikšņi

Es eju caur brikšņiem.
Kur koki ir pievilguši un mizas ķērpjainas.
Kur kājas kļūst mazliet slapjas.
Kur mīt visādi puduri, zariņi, dūkstis un ciņi. Kur lapas pāri
galvai un krūms saķer aiz šalles gala.
Reizēm es kļūstu tik pilna brikšņiem, ka viss ūdenstornis
aizaug. Tad ir grūti atrast gultu un krūzīti. Lai gan krūzīte
un gulta pēc brikšņiem ir ļoti noderīgas.
Brikšņos var dziļi elpot. Tālu no visiem. Starp neēdamām
ogām, zirnekļiem, ērcēm, skujām."
// Lote Vilma Vītiņa "Ūdenstornis", 57.lpp.

Dēlijas Ouensas "Kur vēži dzied" bija impulsīvs pirkums, uz labu laimi, palasot anotāciju, atsauksmes un nodomājot, ka varbūt man varētu patikt, bet īsti nezinot. Un grāmata apbūra kopš pirmajām rindkopām, nevilšus ievilka dumbrājā (kur vēži dzied ir vieta tāltālu no burzmas), meitenes Kijas likteņstāstā. Man caurslīdēja nemanāmāks neticamības moments – Kija agros gados zaudēja vecākus un neapmeklēja nevienu mācībiestādi, taču izdzīvoja mežonīgas dabas ielokā, izkopa zīmēšanas prasmi, sastapa mīlestību. Es baudīju valodas krāsainību, plūdumu, skaistumu. 

"Līci ieskāva vareni koki ar garām sūnu bārdām, un to zemie zari veidoja krēslainu zaļu grotu. Kijas laiva lēni slīdēja uz priekšu, un viņas skatiens meklēja biezoknī oranžas sēnes ar trausliem kātiņiem. Pēdīgi viņa ieraudzīja vecu celmu ar skaistu tvirtu sēnīšu puduri. Izvilkusi laivu krastā, Kija ar sakrustotām kājām apsēdās zemē un sāka tās zīmēt."
// Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied", 276.lpp.

Arvja Vigula "Blusu cirks" ir gada pārsteigums dzejas pasaulē. Vispirms, ievākojums – auduma sējums, uz vāka globusa spiedogs, līdzīgi kā agrākajos gados "Apvāršņa" sērijai, iekšvāka atvērumā ielīmēts stūrītis un pasīte, kā tas ticis darīts bibliotēkās pirms e-laikmeta. Teksta ziņā iepriekš nebiju neko līdzīgu lasījusi. Vai tā būtu fantāzijas, fantastikas žanra dzeja? Kaut kas līdzīgs maģiskajam reālismam. Itin kā lasītu kaut ko no Kafkas, Borhesa groteskām. Vientulība un vienpaši, savdabji. "Reiz kāds vīrietis no rīta pamanīja, / ka no viņa kreisās auss / pa nakti izaudzis / apēram 15 cmm garš striķītis" (11.lpp.), "Kāda meitene piedzima jauktā ģimenē, / viņas tēvs ir tosteris, māte – dienasgaismas lampa" (12.lpp.), "Kādam puisēnasm galvas vietā  / bija lapseņu pūznis" (14.lpp.), "Arvī ir iemiesojies / maizes dēmons" (80.lpp.), "Iepriekšējā dzīvē es biju kaķītis, / ruds strīpains runcis kā Žižeks" (90.lpp.). Taču uzrakstīts tik meistarīgi, ka nepamet sajūta, – kaut kas tur ir, kaut kas teju nenotverams, lielāks. 

 "Visa pasaule ir piepildīta
ar tavu prombūtni"
// Arvis Viguls "Blusu cirks", 49.lpp.

"Tur, kur citi redz beigas,
mēs redzam sākumu."
// "Blusu cirks", [95.] lpp.

Ulfa Starka "Bēguļi" ir grāmata, ko biju vēlējusies izlasīt jau pašā sākumā, taču pie izdevuma tiku pavisam nesen. Tā ir bērnu grāmatiņa ar ilustrācijām un patiesi apburošu, sirsnīgu stāstu. Kāpēc to lasīju? Jo ļoti uzrunāja atsauksmes un saistīja pamatdoma, arī nosaukums, vadmotīvs. Ko dara bēguļi – bēgšus dodas gaitās, bēg. Zēns un vectēvs. Necik tālu gan viņi nemūk. Tas ir izbrauciens pie atmiņām, pie dabas, tās ir atvadu svinības, neizvairoties un neslīgstot tamdēļ tumsā. Tas ir stāsts par ģimeni, par atklātību, patiesām emocijām, cauri laika ritējumam. Vectēvs, kurš grasās "aizbēgt", lidot augstāk, vēlas vēlreiz palūkoties uz dzimtas mājām, apēst, taupīgi – pa karotītei, vecmammas vārīto zapti, ievilkt elpu, saņemties spēkus noticēt debesīm, lai tuvotos gaismai.

"Kļavu lapas pie slimnīcas kvēloja sarkanas un zeltainas. Es stāvēju pie loga un skatījos laukā. Un domāju: cik savādi, ka lapas visskaistāk uzmirdz īsu brīdi pirms nokrīt."
// Ulfs Starks "Bēguļi", 5.lpp.

"Viņš skatījās ārā pa logu uz salām, kam mēs braucām garām, uz klintīm, kas izlīdušas virs ūdens, uz priedēm, uz eglēm, uz lapu kokiem, kas bija košāki kā parasti, jo šī bija viena īpaša diena.
Viņš redzēja visu, ko bija skatījis tūkstošiem reižu pirms tam.
– Vai redzi? – viņš pajautāja vēlreiz.
– Jā, – es atbildēju.
– Neko tu neredzi, – viņš noņurdēja.
– Njā, – es atteicu.
Jo es sapratu, ka mēs neredzam vienu un to pašu. Viņš redzēja to, kas bija bijis kādreiz. To, ko bija redzējis tūkstošiem reižu, braucot te tolaik, kad vecāmamma vēl bija dzīva. Viņš ceļoja atpakaļ laikā. To varēja manīt viņa sejā. Lai arī tā bija tikpat krunkaina un grumbaina kā vienmēr, tomēr aiz visām grumbām it kā vīdēja jaunāks vectēvs.
// "Bēguļi", 50.lpp.