Rudens lasāmā gaitas

Agrs rudens ar apšuzeltainu, bērzudzeltenu, kļavusarkanu, pīlādžugunīgu, ozolrūsainu skaistumu. Un es mazliet lēneju pastaigās. Ar sunīti brienam piebirušās takās, brīžiem brikšņos. Ļaujos mainīgumam, gadalaiku un lasāmā mainīgumam. Grāmatas šai laikā sastaptas dažādas, un visas uzrunājošas, katra savā veidā īpaša, skaista, pārdomas un sajūtas raisoša. Grāmatas un lāgiem sarunas, domapmaiņa ar tuviem cilvēkiem par lasīto, ieteikumi, aizlienējumi, citāti, vēstules. 

"Svinēsim "Ziedošā koka svētkus"!"
// Ērihs Marija Remarks "Trīs draugi", 45.lpp.

"Mēness bija uzkāpis pāri fabrikas jumtam. Tas bija kļuvis arvien gaišāks un tagad kā dzeltens lampions karājās plūmju koka zaros. Zari, klusu šūpojās šurp un turp vieglajā vējā. "Savādi," Lencs pēc brīža teica, "kādēļ šādiem un tādiem cilvēkiem ceļ pieminekļus, - kādēļ ne mēnesim vai ziedošam kokam..."
// "Trīs draugi, 47.lpp.

Lasīt Remarka "Trīs draugus" dzīves vidusposmā (vai esat lasījuši klasiku vēlākajos gados, mazliet cits skatījums reizēm, vai ne?) man nozīmēja ne tikai sekot sižeta līnijai, notikumiem, to secībai, bet uzmeklēt autora personību, – par ko rakstnieks vēlējies vairāk runāt, kam piešķirt uzsvaru, ko atzīt par vieglāku un ko par grūtāku psiholoģiski. Roberts, Gotfrīds un Oto - draugi, kara biedri, darba kolēģi. Patrīcija, meitene, kuru Roberts iemīl, dzīvesskaudri un traģiski. Pēckara gadi, kas maz saudzē, bet tieši tādēļ var vēl asāk izjust skaistumu un laimi, kamēr tā nepagaist, jo var pagaist. Roberts iesākumā savā ziņā bīstas, negrib mīlestības, jo "Pārāk labi zināju, ka katrā mīlestībā bija mūžības ilgas un ka tās bija viņas mūžības mokas. Nebija nekā paliekama. Nekā." (127.lpp.) un "Visbaigākais, brāļi, ir laiks. Laiks. Acumirklis., kurā mēs dzīvojam un kurš mums tomēr nekad nepieder" (135.lpp.). Taču jūtas reiz ir tās, ko nevar ieplānot, īstenot vai no tām atteikties tikai tāpēc, ka nedrošība, ka nav garantiju. Roberts un Patrīcija ir kopā tik ilgi, cik lemts. Viņi pieredz attiecību izaugsmes brīžus, kuros "bija daudz vairāk maiguma. Maigums un vēlēšanās reiz pilnīgi ļauties kaut kam." (73.lpp.).

"No virtuves tagad plūda tikko uzvārītas kafijas smarža, un es dzirdēju Frīdu ar traukiem rīkojamies. Tas bija savādi, bet kafijas smarža man radīja jautrāku noskaņu. To es zināju no kara, – cilvēku nekad nespēja mierināt lielās, augstās lietas, – vienmēr tās bija niecīgās, sīkās." // "Trīs draugi", 256.lpp.

Lotes Vilmas Vītiņas "Ūdenstorni" nolēmu iegādāties uzreiz, kolīdz uzzināju par iznākšanu, jo iepriekšējo dzejas krājumu "Meitene" lasīju un tas ar mani cilvēciskumā sabalsojās. "Ūdenstornis" ir pilsētas un to iemītnieku simbols, papildināts autores ilustrācijām, ar maigumu dzejā, dzejprozā stāsta par pastaigām, par apkaimi, ilgošanos pēc sapratnes, tuvības, arī par mulsumu un atvadām. Auditorija varētu būt jaunieši un ikviens, kurš vēlas lasīt ko jaunu, inovatīvu mūsdienu latviešu dzejā, literatūrā.

"Brikšņi

Es eju caur brikšņiem.
Kur koki ir pievilguši un mizas ķērpjainas.
Kur kājas kļūst mazliet slapjas.
Kur mīt visādi puduri, zariņi, dūkstis un ciņi. Kur lapas pāri
galvai un krūms saķer aiz šalles gala.
Reizēm es kļūstu tik pilna brikšņiem, ka viss ūdenstornis
aizaug. Tad ir grūti atrast gultu un krūzīti. Lai gan krūzīte
un gulta pēc brikšņiem ir ļoti noderīgas.
Brikšņos var dziļi elpot. Tālu no visiem. Starp neēdamām
ogām, zirnekļiem, ērcēm, skujām."
// Lote Vilma Vītiņa "Ūdenstornis", 57.lpp.

Dēlijas Ouensas "Kur vēži dzied" bija impulsīvs pirkums, uz labu laimi, palasot anotāciju, atsauksmes un nodomājot, ka varbūt man varētu patikt, bet īsti nezinot. Un grāmata apbūra kopš pirmajām rindkopām, nevilšus ievilka dumbrājā (kur vēži dzied ir vieta tāltālu no burzmas), meitenes Kijas likteņstāstā. Man caurslīdēja nemanāmāks neticamības moments – Kija agros gados zaudēja vecākus un neapmeklēja nevienu mācībiestādi, taču izdzīvoja mežonīgas dabas ielokā, izkopa zīmēšanas prasmi, sastapa mīlestību. Es baudīju valodas krāsainību, plūdumu, skaistumu. 

"Līci ieskāva vareni koki ar garām sūnu bārdām, un to zemie zari veidoja krēslainu zaļu grotu. Kijas laiva lēni slīdēja uz priekšu, un viņas skatiens meklēja biezoknī oranžas sēnes ar trausliem kātiņiem. Pēdīgi viņa ieraudzīja vecu celmu ar skaistu tvirtu sēnīšu puduri. Izvilkusi laivu krastā, Kija ar sakrustotām kājām apsēdās zemē un sāka tās zīmēt."
// Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied", 276.lpp.

Arvja Vigula "Blusu cirks" ir gada pārsteigums dzejas pasaulē. Vispirms, ievākojums – auduma sējums, uz vāka globusa spiedogs, līdzīgi kā agrākajos gados "Apvāršņa" sērijai, iekšvāka atvērumā ielīmēts stūrītis un pasīte, kā tas ticis darīts bibliotēkās pirms e-laikmeta. Teksta ziņā iepriekš nebiju neko līdzīgu lasījusi. Vai tā būtu fantāzijas, fantastikas žanra dzeja? Kaut kas līdzīgs maģiskajam reālismam. Itin kā lasītu kaut ko no Kafkas, Borhesa groteskām. Vientulība un vienpaši, savdabji. "Reiz kāds vīrietis no rīta pamanīja, / ka no viņa kreisās auss / pa nakti izaudzis / apēram 15 cmm garš striķītis" (11.lpp.), "Kāda meitene piedzima jauktā ģimenē, / viņas tēvs ir tosteris, māte – dienasgaismas lampa" (12.lpp.), "Kādam puisēnasm galvas vietā  / bija lapseņu pūznis" (14.lpp.), "Arvī ir iemiesojies / maizes dēmons" (80.lpp.), "Iepriekšējā dzīvē es biju kaķītis, / ruds strīpains runcis kā Žižeks" (90.lpp.). Taču uzrakstīts tik meistarīgi, ka nepamet sajūta, – kaut kas tur ir, kaut kas teju nenotverams, lielāks. 

 "Visa pasaule ir piepildīta
ar tavu prombūtni"
// Arvis Viguls "Blusu cirks", 49.lpp.

"Tur, kur citi redz beigas,
mēs redzam sākumu."
// "Blusu cirks", [95.] lpp.

Ulfa Starka "Bēguļi" ir grāmata, ko biju vēlējusies izlasīt jau pašā sākumā, taču pie izdevuma tiku pavisam nesen. Tā ir bērnu grāmatiņa ar ilustrācijām un patiesi apburošu, sirsnīgu stāstu. Kāpēc to lasīju? Jo ļoti uzrunāja atsauksmes un saistīja pamatdoma, arī nosaukums, vadmotīvs. Ko dara bēguļi – bēgšus dodas gaitās, bēg. Zēns un vectēvs. Necik tālu gan viņi nemūk. Tas ir izbrauciens pie atmiņām, pie dabas, tās ir atvadu svinības, neizvairoties un neslīgstot tamdēļ tumsā. Tas ir stāsts par ģimeni, par atklātību, patiesām emocijām, cauri laika ritējumam. Vectēvs, kurš grasās "aizbēgt", lidot augstāk, vēlas vēlreiz palūkoties uz dzimtas mājām, apēst, taupīgi – pa karotītei, vecmammas vārīto zapti, ievilkt elpu, saņemties spēkus noticēt debesīm, lai tuvotos gaismai.

"Kļavu lapas pie slimnīcas kvēloja sarkanas un zeltainas. Es stāvēju pie loga un skatījos laukā. Un domāju: cik savādi, ka lapas visskaistāk uzmirdz īsu brīdi pirms nokrīt."
// Ulfs Starks "Bēguļi", 5.lpp.

"Viņš skatījās ārā pa logu uz salām, kam mēs braucām garām, uz klintīm, kas izlīdušas virs ūdens, uz priedēm, uz eglēm, uz lapu kokiem, kas bija košāki kā parasti, jo šī bija viena īpaša diena.
Viņš redzēja visu, ko bija skatījis tūkstošiem reižu pirms tam.
– Vai redzi? – viņš pajautāja vēlreiz.
– Jā, – es atbildēju.
– Neko tu neredzi, – viņš noņurdēja.
– Njā, – es atteicu.
Jo es sapratu, ka mēs neredzam vienu un to pašu. Viņš redzēja to, kas bija bijis kādreiz. To, ko bija redzējis tūkstošiem reižu, braucot te tolaik, kad vecāmamma vēl bija dzīva. Viņš ceļoja atpakaļ laikā. To varēja manīt viņa sejā. Lai arī tā bija tikpat krunkaina un grumbaina kā vienmēr, tomēr aiz visām grumbām it kā vīdēja jaunāks vectēvs.
// "Bēguļi", 50.lpp.