Vai eksistē karaļi

Kā tu šodien jūties?
Kā tu redzi mūsdienu pasauli?

Delfīnes de Vigānas grāmata "Bērni ir karaļi" tieši šobrīd uzrunā visspēcīgāk. Tas ir vēstījums par mūsdienu realitāti, par sociālajiem tīkliem, interneta ietekmi, instagram, youtube, un citu rīku laikmetu. Par to, kas pamudina pieaugušos pievērsties virtuālajai realitātei arvien vairāk, un kā jūtas bērni, kopš mazotnes ierauti foto, storiju, video virpulī. Kas notiek cilvēku apziņā, kā tas aizsākas, un kā pēc tam izvēršas. Kāpēc tas šķietami ir tik svarīgi, un kurp virzība slīd.

Melānija sākotnēji jutās nedroši. To viņa arvien redzēja piemītam citām sievietēm, cilvēkiem, sabiedrībai, pasaulei – drosmi, izteiksmīgumu, skaistumu, uzvaras. Bet viņa pelēka savā būtībā, mēģinājumi notēlot nestrādāja, tas vēl vairāk apkaunoja. Un kaut kur apziņā palika savāda trauksme, nebija zināms, kā iederēties, cerības maldinoši pacilāja un drīz pazuda eksistences slīkņā. Un tad nāca izšķirošs laikmeta brīdis, notika pārmaiņas. Melānija mainījās līdz ar pasauli, viņas dzīves iekārtojums piepeši ieguva apveidus. Pārsteidzošā kārtā viņa saņēma komplimentus, satika domubiedrus, sastapa interesi par sevi. Viņa rūpēja. Viņai izdevās. Dzīvot pārticīgi, gūt atzinību, būt skaistuma ieskautai. Un viss uzņēma apgriezienus. Arvien jauni sekotāji, tūkstošiem un miljoniem. Melānija vairs nebija parasta, viņa tagad bija īpaša, viņas ģimene bija īpaša, bērni viņas ģimenē bija galvenie, bērni bija karaļi. Un tad viss sabruka. Tikpat spēji, kā iesākās. Vienā dienā. Kad pazuda viņas meita Kimija.

Grāmata ir teju pravietiska. Par to, kas var notikt, ja nekas nemainīsies.

" – Es neko nenožēloju, zināt, es mīlu savus bērnus vairāk par visu. Taču reizēm nodomāju, ka nekas cits manā dzīvē vairs nevarēs notikt. Nezinu, kāpēc, bet tas mani skumdina. Kad jūtos nogurusi.
– Mīļā, ko tu runā! – Bruno iejaucās sarunā un piegāja pie sievas. – Vai nevēlies tēju?
Melānija neko neatbildēja un turpināja runāt ar Klāru.
– Vai arī jums tā mēdz gadīties, vai arī jūs pārņem sajūta, ka labākais jau ir aiz muguras un ka tas, kas atlicis, nav neko vērts?
Aizkustināts un satriekts Bruno lūkojās uz sievu.
– Mīļā, nerunā tādas lietas! Tu esi palikusi bez spēka.
Tagad Melānija uzlūkoja vīru. Viņa izskatījās kā piedzērusies.
– Bet tev, mīļais, gan viss ir kārtībā."
// 133.lpp.

"Klāra dodas mājup kājām. Viņa soļo vienmērīgā tempā, viņa nezina labāku veidu, kā tikt vaļā no stresa. Pamazām atslābst spiediens saules pinuma apvidū, izzūd nospiedošā sajūta. Viņa ievēro, ka valda klusums. Nedzirdēts klusums, pie kāda pilsēta nav pieradusi. (..)
Ķermeņa ritmiskajās šūpās domas seko cita citai, tās riņķo. Klārai šķiet, ka šādā kustīgā formātā ir vieglāk tām piekļūt, tās apšmaukt vai pat tās apiet. Tās paklausa tam pašam impulsam, kurš liek kustēties uz priekšu, un tieši šajā taktī tās vai nu pazūd, vai noskaidrojas."
// 292.lpp.

Es nezinu nākotnes prognozes. Šodien jūtos mazliet sagurusi.
Kas sekos pēc visa notiekošā?