Pavasara grāmata

"Ziema beidzās briesmīgi ātri. Mamma teica, ka tas esot retums un mums paveicies: parasti viss ir otrādi – ziema nokož pavasarim milzīgu kumosu un pāri paliek vien tīrais nieks. Nepaspēj vien attapties, un vasara jau klāt." / 105.lpp.

Annas Krasiļščikas grāmata bērniem, pusaudžiem "Klau, aizbrauksim uz Unalašku" uzrunās ikvienu, kurš ilgojas gaišuma, sirsnības, vēlas noticēt dzīvei, sapņo aizbraukt uz savu "Unalašku". Grāmatā arīdzan ļoti skaistas Kasjas Denisevičas ilustrācijas. Tas ir mūsdienīgs stāsts par zēnu Marku, viņa mammu Mariku, vecmāmiņu Martu un vectēva meklējumiem. Marks dzīvo divatā ar mammu, tētim ir jauna draudzene, saukta par Meiču, bet vectēva nav, un vecmāmiņa negrib runāt par pagātni, neviens nestāsta zēnam, kas noticis, vienīgā liecība par vectēvu ir kāda sena fotogrāfija. Tad Marks sāk iet skolā, piesakās fotopulciņā un nolemj sameklēt vectēvu. Mūsdienīguma aspekts vīd ikdienas atainojumā, mamma Markaprāt reizēm neīsti smaida telefona kamerai, lai ieliktu bildes sociālajos tīklos, taču daudz jaukāks ir viņas dabiskais smaids, dabiskā būtība. Marks vectēvu meklē Googlē un raksta E-pastus. Stāsts par ģimeniskām vērtībām, par to, cik svarīgi ir izrunāties ar bērnu, nenoliegt pagātni, pastāstīt atklāti. 

Man jāatzīst, pēdējā laikā esmu atklājusi tieši bērnu grāmatas. Tās palīdz reizēm dzīvi uztvert saudzīgāk, izturēt, paskatīties no vieglākas puses uz ikdienu, notikumiem, kas satricina pasauli un nāk cits aiz cita kā pārbaudījumi. Bērnu grāmatu valoda nebūt nenozīmē vienmēr vienkāršošanu, tā var būt poētiska, bagātīga, tikpat dziļdomīga kā pieaugušajiem adresētā literatūra. Vienlaikus bērnu grāmatās ir kaut kas savādāks, cerīgāks varbūt. Lasīt ir vieglāk, mazāk smaguma. Šobrīd tas ir tāds kā pašsaglabāšanās režīms, kad smagnējības ir gana daudz, lai to vēl nepaspilgtinātu. Tas nenozīmē, ka lasu tikai bērnu grāmatas, drīzāk tā ir atslodze, kā atelpas brīži.

"Klau, aizbrauksim uz Unalašku" ir stāsts par cerībām, par vēlmi pietuvoties saknēm, par sirsnību, kas tomēr jaušama aiz visām ārišķībām, par cilvēku apvienošanos, atkalsatikšanos. Tas ir tas, ko var tikai vēlēties arī mūsdienās, – pietuvoties dziļumam, satikt citus cilvēkus patiesā sirsnībā, saglabāt cilvēcību, atklāti paust sajūtas un emocijas, tiekties un noticēt.

 

"– Vai tu interesējies par fotogrāfiju?
– Drīzāk tā interesējas par mani.
– Kā tā?
– Mamma un vecmāmiņa ir kā trakas uz fotografēšanu: augām dienām to vien dzirdi kā "sastingsti", "nekusties", "pagriezies", "smaidi". Un pēc tam viena otrai sūta šausmīgas fočenes, kurās es izskatos pēc idiota." / 46.lpp.

"Pēc brokastīm mamma sev trešo reizi uzvārīja kafiju un iekārās telefonā, bet es atcerējos uzdevumu, ko mums bija devis Makss, un devos uz savu istabu pēc ziepjutrauka. Atgriezies paziņoju, ka mums ir jāuzņem mīļotā cilvēka portrets.
– Un mans mīļotais cilvēks esi tu.
– Tikai ne tagad. Es slikti izskatos. Sarunāsim vēlāk, kad es būšu ieguvusi cilvēcisku veidolu.
– Makss teica, ka vislabāk uzņemt brīdī, kad cilvēks tevi neredz.
– Bet es tevi ļoti labi redzu.
– Es izmantošu mirkli un nofotografēšu tevi nemanot.
– Vai drīkst, es vismaz novilkšu to briesmīgo halātu?
– Makss teica, ka vislabāk cilvēku uzņemt mājas apstākļos, kad viņš ir atslābis.
– Vairāk viņš neko neteica?
– Un vēl viņš teica... – Un te es izmantoju mirkli un noknipsēju.
Mamma uzreiz saīga un atglauda matus.
– Tu esi skaista, arī neķemmējusies. Vispār tu esi visskaistākā pasaulē." / 80.lpp.

"Šādos brīžos man ir sajūta, ka mīlu mammu tik ļoti, ka šī mīlestība plūst pāri malām. Kā no mucas. Vai līdz mēnesim un atpakaļ – kā grāmatiņā par zaķiem, kuru mēs lasījām, kad biju mazs." / 81.lpp.