Dzīvot tālāk

Līdzīgi kā dabā šobrīd sabalsojas atšķirīgais, tas noticis arī lasītajā vilcienrītu grāmatā. Mijoties, kā lietus, sniegs, ledus, saule, pirmie sniegpulkstenīši, pavasara ilgas, bet vēl ziemas turpinājums, cerības, skumjas, sāpes, prieks, pagātne, nākotne. Rīti paliek arvien gaišāki, bet vēl nav gana silts, pakāpeniski mainās kopnoskaņa, skaņas, smaržas, atlido gājputni.

"Visi nes sevī mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur un cauri un kas sniedz viņiem drošību. Un tas, ka tev pieder savs mežs, ir skaistākais, kas var būt. Ja vien šajā mežā ej gana daudz, drīz tu tajā pazīsti katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Un tad mežs ir tavs, tas pieder tev." // 48.lpp.

Aleksa Šulmana "Izdzīvojušie" reflektē par apslēpto, nepilnīgo cilvēkos, pakāpeniski atklājot to, kas skaudri laužas uz āru caur atmiņu un sarunu skaldņiem. Ģimene un tās noslēpumi. Trīs brāļi, Nilss, Benjamins un Pjērs. Vecāku un brāļu destrukcija, izpausmes. Taču lasot nepamet sajūta, ka notiekošajam ir dziļāks iemesls. Un tas atklāsies. Bet pirms tam jāiziet cauri stāsta pieredzei. Un interesanta ir pati vētījuma struktūra – tagadne un atmiņas izvada cauri katrai nodaļai. Tu lasi un domā, bet kas aiz tā slēpjas, un tu to uzzināsi, bet vienlaikus arī redzi visu šo samudžinājumu, musturi, kas ietver – sadzīvi, bailes, kliedzienus, alkoholismu, kautiņus, kaunu, noslēgšanos, neprasmi atklāti paust emocijas, bailes jautāt un saņemt atbildes, tomēr stipru vēlmi atšķetināt. Katrs no brāļiem nes sevī traumas, un viņu vecāki vienlīdz. Tas nav nekā vērtējams, drīzāk izjūtams sekās, caur emocijām, mēģinājumiem dzīvot tālāk. Izdzīvošana ir gan fiziska, gan garīga, kā dzīves mācīšanās, jaunatklāšanās, palikšana un turpināšanās.

Kad vecāku vairs nav, brāļi satiekas un saprot, ka viņi nemaz nemāk īsteni satikt viens otru. Un varbūt ir pienācis laiks. Varbūt kaut kam ir jānotiek, lai īstenotos vēl un vēl nākamās lietas. Kamēr lasīju, nesteidzīgi, saradojos ar šo stāstu, un pat nepētot, cik tas ir reāli, cik autobiogrāfiski vai arī tikai literāri, vienkārši gribētu cerēt, ka iespējas ir, ka viss nav norakstāms, ka var izdzīvot notikušo, pārdzīvot, bet ne tikai, arī – dzīvot tālāk.

Un. Kā mēs dzīvosim tālāk? Pēc visa šī, kas noticis pēdējos divos, divarpus gados, pēc visām ziņu vēstīm, pēc politiskajiem apvērsumiem. Pēc katra cilvēka personiskajiem pārdzīvojumiem, notikumiem, grūtībām, priekiem, cerībām. Kāds būs turpinājums? Cik stipri būsim, kā izdzīvosim, kā dzīvosim?

Kopumā baudīju šo lasīšanas pieredzi. Saprotu, ka tas ir kaut kas tāds mani saistošs. Cilvēciskotība. Kļūdas, pārdzīvojumi, bet arī virzība uz priekšu, uz nākotni. Baudīju dabas aprakstus, kas nebija pārlieku daudz, tomēr satvaram, papildinoši. Mežs kā bērnības iespaidi, kas vēlākajos gados rādās savādāki, mežs  un koki kā pagātnes ēnas un vienlaikus nākotnē izmērojamie ceļi.

"Kamēr Benjamins vērīgi ieklausījās ģimenes skaņās, Nilss tās atslēdza. Benjamins visu laiku riņķoja ap vecākiem, Nilss turējās pa gabalu. Viņš izvēlējās citu telpu, nepiedalījās. Kad brāļi vakaros likās gulēt, reizēm viņi caur plāno saplākšņa sienu dzirdēja vecākus strīdamies. Benjamins reģistrēja katru vārdu, izvērtēja sarunu, mēģinādams saprast, cik liels būs tās nodarītais posts. Reizēm viņi viens otram sakliedza neaptveramas riebeklības, sarunāja tik smagus vārdus, ka likās – te vairs nekas nav labojams. Benjamins stundām gulēja nomodā un prātā vēlreiz atskaņoja dzirdēto strīdu. Taču Nilss likās neviltoti vienaldzīgs. "Trakonams", viņš nomurmināja, kad plēšanās pieņēmās spēkā, tad pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga. Viņš ne par ko nelikās zinis, pa dienu turējās savrup un bija visai kluss, ja neskaita pēkšņos niknuma izvirdumus, kas uzplaiksnīja un noplaka. "Velns!" varēja atskanēt no šūpuļtīkla, un Nilss sasvērās un histēriski vicinājās ar rokām, lai aizgaiņātu uzmācīgu lapseni. "Nenormālās sūda idiotes," viņš nobrēcās un pāris reižu iesita tukšam gaisam. Pēc tam atkal iestājās miers." // 13.lpp.

"Ezers ir rāms, un Benjamins redz, kā mežs tajā ir apgriezies kājām gaisā, un viņš redz divas debesis, tās abas mirdz sārtas un zeltainas. Tālumā saule gimst aiz milzu eglēm."
// 37.lpp.

"Šis ir Benjamina mežs.
Tas ir viņā, viņš to ir nesis sev līdzi visus šos gadus. Viņš tajā pazīst katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Attālumi, salīdzinot ar atmiņās glabātajiem, ir mazāki, dūksnājs, kas agrāk bija spokains un bezgalīgs, tagad ir pārvarams ar dažiem soļiem. Noslēpumainie laukakmeņi tagad liekas pilnīgi parasti. Bet egles joprojām ir neaptveramas. Paskatījies augšup uz galotnēm, viņš sareibst, liekas, ka viņš uz galvas izkritīs tām cauri."
// 103.lpp.

Bet tev? Vai tev ir tavs mežs? Varbūt tava pļava vai tavs ezera, jūras krasts? Tava izdzīvošana?