Mājmiera baudīšana

Šai laikā iekrita divu nedēļu atvaļinājums. Cik nu iekrita, pati izvēlējos, jo pa vidu dzimšanas diena, ko tieši gribēju māju mierā, bez skaļuma. Vēlme piepildījās ar uzviju. Laimīga. Patiesībā, jā, joprojām neizzūd dzīvesprieks (par pavasari, gadalaiku maiņu, sauli, spožāku un dzidrāku, debesīm, zilākām un košākām). Tiesa, ir raižpilni momenti arī, tādi uznācieni. Un neziņa. Faktiski tas ir grūtākais, ko esmu secinājusi arī agrāk, citos, nelielos sadzīviskos momentos - neziņa. Biedē, ka nevar morāli kaut kam konkrētākam jau iepriekš sākt sagatavoties, noskaņoties. Taču, tieši tā arī ir dzīve reālā, un cilvēki. Reizēm pārsteidzoši, reizēm neparedzami.
Un to nereti nozīmē būt dzīvai - nezināt. Daudz un dažādos veidos nezināt.
Mēģināt procesā šo to apgūt. Bez garantijām. Turpināt.

Divas nedēļas pilnmiera. Ja vajadzētu pateikt, ko vispār esmu darījusi (pieņemot, ka kaut kādi procesi jau tomēr ikdienā notiek - piecelies, diena norit, dodies pie naktsmiera), īsti nemaz nevarētu uzskaitīt (vienīgais - māja patīrīta, logi spodrāki). Daudz gulēts. Miega bads acīmredzot bija kaut kā iekrājies, ne tā, ka katastrofāli, bet šur tur pa darbīgākai diennaktij, nedēļai, summējoties palēnām un pa druskai, gada ietvaros. Daudz gulšņāts, laiski, vienkārši tāpat, parasti un prasti. Iets pastaigās ar sunīti, kas nav atcelts, un šķiet, mājdzīvnieki ir viena no pēdējā laika apmierinātākajām grupām, jo piepeši vairāk paiju, vairāk kopā, ar humoru, ar sirsnību.

Taču gaidāma arī atgriešanās darba apritē, vismaz šobrīd tāds pieņēmums. Neziņa. Tomēr par to vēlāk, kad būšu aci pret aci. Pašlaik ierakstīšu šo, kamēr vēl esmu tādā kā mierlabsajūtas mājnoskaņā.

Apkopoju pēdējā laika, neseno gadu un dažas kopumā jebkad lasītās, visvairāk patikušās grāmatas. Dažādu žanru - romāni, stāsti, dzeja.
Sākšu ar nesen lasīto prozu un vienu ļoti mīļu, sen smaidbaudītu grāmatu.

• Aldas Darbiņas Epneres "Klejojumu gadus" izlasīju tikko, burtiski pirms mirkļa, vakar vakarā. Patika. Daudz skaistu, citējamu vietu. Tādi nelieli, meditatīvi stāstiņi, arī pati grāmata neliela, un kopumā esmu iecienījusi nelielus lasāmos gabalus (nav fiziski smagi, nav ilgi). Varbūt visu neizpratu, grūtāk izteikties, par ko tieši sižets. Bet skaisti. Un kaut kā dzīvesviedi, bez patosa, bez pārspīlējumiem. Jūtams, ka autore daudz pieredzējusi un tieši caur to ir kaut kā vairāk viegluma, vienkāršības. Tā it kā - kamēr dzīve mazliet vai retāk satricina, tas vairāk pārsteidz, sagādā spilgtākas emocijas. Savukārt, kad jau daudz cirtienu, ar laiku iemācies just prieku ikdienā, kaut vai tāpat vien, uz līdzenas vietas, ka vēl dzīva, ka kafija pabaudīta, saule vai lietus, daba.
• Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu" pārsteidza. Tieši tā bija spilgtākā emocija. Pat tāds kā šoks. Labdabīgs, labvēlīgs, dzīvei ticīgs nošokēšanās moments. Stāstā viena traka, patiesi, visādos veidos, ģimenīte taisa traci, metas ceļojumos, dēkās, ārpus ierastā, pieklājīgā, un kur nu vēl ziemeļnieciski ieturētā stila. Bet tam visam klāt debešķīgas garšvielas - dzīvesprieks, ko vienkārši neviens nevar aizliegt, noliegt. 
• Kšerstina Ēkmane "Suns mežā pie ūdeņiem" - dvēselei, bez skaļiem vārdiem, bez krāšņas notikumu virknes, ar vienu vienīgu stāstu par pazaudēšanos un atrašanos (sunēntiņš noklīst mežā), izdzīvošanu, atgūšanos. Bez holivudiska glanca un milzu varoņdarbiem, ja vien varonība reizēm nav pati eksistence vien, cilvēku un visas dzīvās radības.
• Aivara Eipura "Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēberu" ir tieši pieminētā visu laiku viena no mīļākajām grāmatām, lasīta sen, bet arvien atmiņā to emociju dēļ. Lasīta pat ejot pa ielu un smaidot - tā bija tāda unikāla savā ziņā, vienvienīga reize manā lasīšanas pieredzē, kad bija daudz daudz darbu, studijas tolaik un maizes darbs, un tāds saulains laiks, un pēc darba gāju uz studijvietu, brīvā laika tik neticami nemaz, ka skāde, sažņaudzās sirds aiz vēlmes, pat kārības, nu, kaut druscīt palasīt, bet kad gan to paspēt, un tieši tāpēc atvēru īsprozu uz pāris minūtēm, lēnītēm virzoties pa ietvi. Autoram brīnišķīgi kopumā darbi - dzeja, īsproza. Domās "Minimas" dēvēju par dzejanekdotēm. Varbūt pārlasīšu.

Nākamās dažādas prozas žanra ietvaros grāmatas. No tām patikušas visas. Izcelt gribētos dažas.

• Džons Viljamss "Stouners" - atceros, iegādājos kādā reizē, pirms gada vai diviem, par akcijas cenu, un pēc tam pailgi pretojos lasīšanai, jo sākotnēji šķita, būs melanholija, kaut kas nenoliedzami labs, taču arī tāds kā depresīvs. Un tad pieķēros, bet vairs neatlaidos, kamēr neaizšķīru beidzamo lappusi. Stāsts par to, kā var pavisam nemanot ievilkt un savaldzināt grāmata, par kuru netik nebija domāts. Tur dzīve visā savā lielākoties mums ikvienam pazīstamajā vienkāršībā, pavisam parastu dienu ritējumā, absolūti noticama, un tomēr, kaut kas tajā ir, jā... Nemāku aprakstīt, atliek pamēģināt un paskatīties, vai ievilks. Jo garantiju jau nav, ka patiks visiem un vienmēr. Reizēm vajag īsto brīdi, piemēram. Tomēr, ja uztrāpās un saliekas, ir spēcīgi.
• Lauras Vinogradovas "Izelpas", "Lāču kalns" un Sabīnes Košeļevas "Vientulības ministrija" - stāsti. Gaumes taču cilvēkiem tik dažādas, vai ne. Man viena no subjektīvajām gaumēm reizēm ir sieviešu stāsti par sievietēm ar mazliet skaudruma, uztveramā valodā, skarot sadzīvi un vietām kādas pārdomas, ne pārlieku nospiedoši un smagnēji, bet ar savu balsi, ar savu vēstījumu. Lasīju un baudīju grāmatas, tās ierindojušās grāmaskapja goda plauktā, tāpēc, ka man personīgi tā labpatīk, tāpēc ka tāda esmu arī es kā lasītāja un sieviete, vietvietām, ne jau visā, bet sajūtās, sadzīves un iedzīves mirkļos.
• Oidira Ava Olafsdotira "Rabarberu sarkanais" - meditatīvi skaisti, skaudri, īpatnēji, nesamāksloti. Līdzīgi kā ar "Stouneru", biju ilgāku laiku nodomājusi ķerties pie lasīšanas, taču vilkusi garumā, līdz iesāku un, izrādījās, ne atrauties. Par meiteni laukainavā, par dzīvi, ja neesi gluži kā visi, ja kaut kas ķermenī nav kā nākas un ierobežo (meitenes kājas), bet sirds un prāts jau no tā nekļūst ar kaut ko ierobežotāki vai nepilnvērtīgāki.

Turpretī dzeja, tas manā gadījumā ir mazliet atsevišķi, jo lasu laiku pa laikam, bez - nevarētu iedomāties būšanu. Nevaru sacīt, ka ļoti daudz pētītu vai izprastu. Drīzāk - esmu tāds lasītājs visnotaļ parastais, cilvēks vienkāršais. Un tomēr, vai tāpēc nevarētu patikt, uzrunāt ļoti, uzrunāt vairāk vai mazāk. Jo arī šādi lasītāji, ticamākais, nav gluži zemē saminami, nīdēt nīdējami. Jo ne jau viss ir akadēmiskās formulās un definējumos ietverams, pārizanalizējams un bieži apstrīdams, pārstrīdams vai saliekams noteiktās kategorijās, kas kalpotu kā norādes. Tiesa, tas nenozīmē arī pavisam uztveres nonivilēšanu un jebkura autora ķeršanu pēc viena vai pāris parametriem - pārsvarā viegluma un rožainuma vai pārsvarā partnerattiecību pārmēru romantizētās tematikas. Ir dzejas, kuru autoriem vairāki izdevumi, bet visvairāk uzrunājis viens. Ir autori, kas mazliet asociējas ar to, ka uzticos un pārsvarā tiešām izlasu to, kas izdots, neviļos, turpinu lasīt. Un ir, kas personiski patīk, personiski aizķer, saviļņo, sašūpo, satiek mani cilvēciski.

• Daina Sirmā "Kailsals" ir visbiežāk pēdējos gados pārlasītais izdevums. Tieši noskaņas pievelk, piesaista un kaut kā iekšēji ar mani sarezonējas. Nevaru to nekādi attaisnot, nav tāda viena izskaidrojuma. Vien gadu iesākumos, kamēr vēl salnas un sērsnas, ņemu un šķirstu.
• Inga Pizāne "Tu neesi sniegs" un "Siena, ko nosiltināt" mani burtiskā nozīmē siltina. Ingas rakstīto vienmēr izlasu. Viņas blogu, dzeju, prozas publikācijas. Ceru, ka gadu gaitā tiks izdotas arī prozas grāmatas. Ļoti uzrunā, ka nav smagnējības un svešvārdu biruma, rindu lauzījuma tīri vai netveramās kombinācijās. Ir cilvēks. Tāds, kādu satieku ikdienā, tāds, kādu redzu domās ieslīgušu, sēžam uz soliņa. Ir gados jauna sieviete, kas dzīves pieaug, pakāpeniski, satiekas, šķiras, satiekas atkal, dzīvo, lūko, mēģina. 
• Ilona Ķepale "Saleniece un putnu pārdevējs" - vizualizējama dzeja par piekrastes ļaudīm, viņu gaitām, noskaņām, bažām un sapņiem, cerībām un guvumiem. Gribētos, lai grāmatai būtu vairāk recenziju un tā kopumā novērtētāka, jo liekas interesanta vēstījuma formā, un skaista, pat ļoti, taču, noprotu, ne vienmēr viss notiek uz publicitāti vērsti. 
• Inga Gaile "Migla". Brīnišķīga, daudznozīmīga, niansēta. Ļoti uzrunāja un savaldzināja, ka šai izdevumā nav uzspiediena un konkrēta, izceltāka vēstījuma, kas mazliet iebelž, patiesīgi, protams, bet iebelž. Patika, ka miglā (gan konkrētajā dzejas grāmatā, gan dabas parādībā) viss druscīt atmaigst, kļūst ne tik asām kontūrām, reizēm izlīdzinās, reizēm aizmiglojas, kā samiegojušās ielas agrumā, vēl bez spalga trokšņa, dārdiem, kas gan vēlāk nāks, bet ir brīdis, kad saudzīgāk.

Noslēgumā - par fotogrāfiju. Pirms vēl 2020.gada agrīnajā pavasarī pasauli un Latviju pāršalca Covid-19 jeb koronavīruss, viešot stingrus varas ieteikumus par vēlamo masu piesargāšanos, pašizolēšanos un karantīnu, kas būtiski un svarīgi, paguvu apmeklēt kādu pasākumu. Tikšanos ar fotogrāfu Gvido kajonu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tikšanās laikā sadūšojos uzrunāt citu fotogrāfi, kas bija pasākumā. Fotogrāfe, kuras autordarbi mani valdzina jau sen, kopš vispār sāku tikai aplūkot mākslinieku radīto, kopš tikai dzima pašas intereses aizmetņi. Fotogrāfe, kuras dzīves un radošās darbības stāsts mani iedrošina vispār iedrīkstēties jebkam, kaut vai pašam niecīgākajam fotokameras slēdža resursu patēriņam. Fotogrāfe, kas dokumentē, portretē, stāsta, ar sirsnību, par namiem, pagalmiem, cilvēkiem, viņu dzīvēm. Tā nu sadūšojos. Piegāju, pateicu savu mazo lielo paldies un pajautāju autogrāfu pierakstu kladē. Un, lūk, viņa, vienā rokraksta teikumā, māksliniece, gaiša, dzīvespriecīga, sirsnīga, atsaucīga. "Dzīve ir forša. Tikai dikti ātri paiet." - paldies Intai Rukai.
Šeit skatāma nepilnu stundu gara dokumentālā filma par fotogrāfes gaitām - "INTA RUKA" (2003)

Tas tā kā būtu viss. Sākotnēji domāju arī ierakstīt par dažiem pieejamajiem tiešsaistes resursiem, kino un apskatiem, audio pārraidēm, bet sanāktu pagari, un esmu sailgojusies pēc kafijas pauzes, tāpēc tikai dažas virtuālās saites:

Kinokulta STRAUMĒŠANAS CEĻVEDIS
Dailes teātra IZRĀŽU ARHĪVS
Filmu skatīšanās iespējas - FILMAS.LV
Kristīnes Želves kinodarbs brīvpieejā - "MĒRIJAS CEĻOJUMS" 
Raidījums LITERATŪRE
Radio Naba raidījums BRONHĪTS
Žurnālu lasīšana brīvpieejā MANIZURNALI.LV
Elektronisko grāmatu bibliotēka 3TD
(Kā izbijis bibliotekārs varu sacīt, 3TD ir forša lieta, pieejama ikvienam, kas reģistrējies jebkurā no bibliotēkām, ar savu lietotājvārdu un paroli e-katalogam, bet to var arī izveidot, sazinoties ar bibliotēku. Lietošana aptuveni līdzīgi kā drukātajām grāmatām. Līdz diviem izdevumiem uz divām nedēļām lasīšanai datorā vai viedierīcēs. Svarīgi - lai nav parāds kādā no bibliotēkām, pat dažu dienu, jo tas sistēmā automātiski uzrādās, tad gan, pirms parādsaistību nokārtošanas (zvans un lūgums pagarināt termiņu), nebūs pieejams arī e-pakalpojums.)

Pagaidām atvados, 

ar stiprinājuma un veselības vēlējumiem mums visiem!

 

Ilgu sarkanais

Augustīne ilgojas. Viņa mēģina. Viens no ceļiem - vairāk iekšpasaulē, nevis ārējā. Jo ir daudz mazākiespējamā. Un, lai atmaigtu pret dzīvi, pret šo mazāk, var noderēt iekš, lai fokusā nebūtu ār. Taču vilina. Cilvēki. Skaisti, ātri, smejoši, skrienoši, sakarsuši, draiski, cits pār citu runājoši, daudz spējoši. Pareizības, kā vēlams, kā jābūt, lai skaitītos godam. Augustīnes sirds džemperī ar pārāk garajām piedurknēm nevaldāmi sitas (patika epizode, bet neatceros lpp., tāpēc saviem vārdiem) un viņa, jā, reizēm, lido. Jo fiziski tas ir pārāk. Jo kājas. Kāpēc? Bet uz šo nav atbildes. Ir vienkārši viss vienkopus, ilgošanās.

Oidira Ava Olafsdotira "Rabarberu sarkanais". Valodskaista grāmata. Par meiteni. Viņas kājas nav tādas kā tev un man. Taču viņas redzējums. Tuvinās. Pa brīžiem pārsteidz pamanītais, cik īpaši var būt gadalaiki, ziemīgums, vasarīgums, krāsas. Un - cik īpaši ir mīļie.

- Vairākums aizmirst paskatīties uz to, kas ir starp 
lietām un tās sasaista kopā, - Nīna saka. - Uz tukšumu vai 
spraugu, arī tai ir nozīme. 
- Tu gribi teikt, nozīme ir ne tikai tam, kas notiek, 
bet arī tam, kas nenotiek? 
- Tieši tā. Labāk nepateiksi. // 36.lpp.

Grāmatas sajūtnotis ir tādas, ka nemaz negribas visu pareizi, daudz. Mani cilvēciski apskāva "tas, kas nenotiek". Jo reizēm secinu, ka arī pašai turpinās mācīšanās. Mazāk. Izteikties, taisnības izvirst, asumus izsaucienos. Nesanāk. Varu turpināt. Un kaut kur pa vidu, reizēm, uzrodas elpa, pauzēs. Un tad skaistums. Un, protams, ilgas nepazūd. Bet skaistums.

Pēkšņi nakts vairs nav tik gara kā diena, tajā vairs nevar ietīties un patverties kaut kur augstu tornī. Pūš drausmīgi auksts ziemelis, gaišzilās debesis ir atvērtas un plašas kā jūra. Augustīne staipās zem segas, ieritinās rīta gaismā. Galva ir pilna zeltainu kalnu avotu, kas plūst uz jūru. // 107.lpp.

Un dziesma. 65.lpp.  

Kinks "I Am Not Like Everybody Else"

Debesis ir savādi liesmojošas, un viņa iekaras draugam rokā, 
vējš viņus dzenā pa ielām, liek tverties pie laternu stabiem. 
Sejā sitas auksts lietus, apkārt lido šāda tāda draza. 
Tas nekas, jo viņa domās spēlē filmu ar savu draugu, 
nekas no tajā redzamā nenotiek patiesībā. 
Tajā ir iespējams būt promesošam un vienlaikus būt līdzās,
būt citam, bet nezaudēt patību. // 105.lpp.

Vēja nav, un smalks lietus plīvurs nokarājas pār visu ciemu - 
kā tādas sīkas pērlīšu virtenes. // 111.lpp.

Mirkļi ir tik īslaicīgi, bet pa dienu melno smilšu pludmalē, kas pieder viņai vien, tos patiesi ir iespējams kārtīgi paildzināt, kad spīd auksta saule, visu dāsni pieliedama ar gaismu. // 117.lpp.

Laiku pa laikam vēlos baudījumus. Un ir, un notiek. Dzīves. Prieka. Grāmatu. Cilvēku. Un arī robežu, jo ne visu un ne vienmēr. Bet pēc iespējām. Tā, vienkārši, labi.

Februāris. Biezoknis. Smagatlētika

Februāra noskaņas sākušās tai zīmē, ka neierastāk silts, kopumā, gadalaiku ietvaros - šoziem, manī - iekšēji, ārēji. Prieku rada tas, ka paliek gaišāks, pa nedēļām, gaismasgarākas stundas. Pamanāmi pirmie sniegpulkstenīši, saplaukuši pumpuri. Manī tas ir kā mēģinājums iedrīkstēties, par ko mazliet vēlāk, joprojām, arvien arī ar mulsumu, nezināšanu, un elastīgāk dažādu iespējamo scenāriju pieļāvumu, vienlaikus ar "jā" domām.

Iesākumā par divām dzejas grāmatām, ko nesenajā bibliotēkas lasītājas guvumā vizuāli un satura ziņā labprāt baudīju: Toms Treibergs "Biezoknis" un Jānis Tomašs "Smagatlētika". Jau gada iesākumā zināju, vēlēšos iepazīt vairākas jaunizdotās dzejas. Jo poētika. Ikdienas ietvaros. Tajā, kas darba dienas, kas agrie rīti, reizēm saguruma vakari, citkārt steigas, emocijas, dažādas.

Toms Treibergs "Biezoknis"
Skaisti iesiets, noskaņu foto papildināts izdevums. Dzejas ziņā maigāk uzrunājoši. Viegli saskaroties ar lasītāju. Neuzbāzīgi, tikko. Vienlaikus, dziļuma momentiem, biezokņošanos uztverē, apziņā, tajā, kā apspēlēts vārds, kā vedina dažādot, jo pastāv visādi, dienas notiek, sajūtas notiek, cilvēki notiek.

"Dumbrājs.
pilns sakņu un lāmu, sūnu
un niedru.
Un, kaut arī gaisma tikai dažbrīd
izklāj sevi pār to, kas gadu desmitiem mirkst
klusumā un vējā,
arī te parādās brīdis, kurā
var ieraudzīt klajumu." // Toms Treibergs

Jānis Tomašs "Smagatlētika"
Krājums, ko lasīju palēnām, ar klātesošu vīrišķības sajūtu, ka rakstītājam spēcīga balss. Sievietes izteiksmē varbūt tā būtu mazākiespējama, jo vairāk liecina, varbūt arī apliecina otrpusi - izjusto no tā, kurš par sajūtām runā, lai gan mazāk ierasti.

"man salutē rūpnīcu skursteņi
kad atgriežos Rīgā
un nolieku uz lāpstiņām 
savā svara kategorijā
ielas

nav viegli būt atklātam
ar zināmu piesardzību koki atver lapas
pilsētas apmeklētājiem // Jānis Tomašs

"klēpja sunīši
un klēpja vīrieši" // Jānis Tomašs

Iekš foto redzamais mīļzaķītis InLoveWithTrees draudzenes gādīgo, talantīgo roku radīts.

Noslēgumā - no klātesamā, skatāmā, klausāmā nesenajā laikā pieredzēts:

• Impulsīvi apmeklēta aktivitāte, pašas iniciatīva, vienkāršoti iegūglējot, kas varētu būt pieejams, rosinošs noticēt, padomāt konkrētāk - https://biznesakoucings.lv/pasakumi 12.februārī, vakarā, saņemoties, pēc darba, aizejot. Nenobīstoties no tā, ka reizēm ir iekšējais jautājums, "kā pārvarēt bailes?". Sastopot foršus cilvēkus, gūstot iedrīkstēšanās iedvesmu īstenot to, ko tiku domājusi ilgi, visādi, palēnām, pamazām, nekā, drusku (skatīt zemāk).
• Filma "Knives Out" [IMDB]. Detektīvs. Labs. Mazliet panaivs, jā, bet uzrunāja, iesaku detektīvcienītājiem.
• Filma "3 Days in Quiberon" [IMDB]. Trīs melnbaltas, neparasti atklātas intervijdienas ar aktrisi Romiju Šneideri. Skatīties neviennozīmīgi, mazliet paplosīja iekšēji, mazliet saskumdināja, tomēr vērtīgi, noteikti, kā jau dzīve dažādā, cilvēciskas atklātības ietvaros.
• Audiogrāmata: Бодо Шефер "Законы победителей" [Youtube]. Krievu valodā, jo pieejamāk. Tīri gaumes lieta. Netīk, nav jādara, jāskatās, jāklausās, mūsdienās iespēju daudz, visdažādākās. Nebija pilnīgi jauni atklājumi, bet dažas lietas noderēja.
• Ugunsskolas videosaruna ar fotogrāfu Andi Arnicānu, forša, ļoti patika, galvenokārt par noticēšanu, darīšanu. Par to, kā sev atļaut, kā motivēties, pat ja dzīve nav visā ideāla, ja tuvs cilvēks smagi saslimst un liktos, ka nu gan viss, tikai jāveltās, sevi vien atliekot nost, bet tā vietā reizēm atzīstot - lai dotu, arī devējam jāatjauno resursi, tais veidos, kādi darbojas konkrētajam cilvēkam [Youtube].

Košāk, kontrastaināk

Grāmata - ķircinātāja,
grāmata - izaicinātāja,
grāmata - apziņas korektors.

Cik daudz tu, lasītāj, spēsi ļauties, izbaudīt?
Vai arī varbūt tu jutīsi vieglu aizkaitinājumu, bažas par veselo saprātu (tas jau bažī arī pašus grāmatā aprakstītos, trakulīgo ģimenīti ar viņu notikumu virpuli), varbūt gribēsi novērsties, pavirzīties nostāk? Jo ir tik dažādi personāži, noskaņojumi, vērojami, apejami, iebilstami, apbrīnojami, ielās, rindās, sētmalēs, pārlieku kaut kā smejoši (neveseli), tramīgi, flegmatiski, lēnīgi, sakņupuši. Tomēr dzīvi, elpojoši. Tomēr reizēm skaisti, valdzinoši. Spridzinoši. Kacinātāji kacinoši. Izvērstāki, atklātāki, pa tiešo. Brīvāki, spēcīgāki. Atskārsmīgāki. Aizejošāki.

"Kādās vakariņās, kad viens no ciemiņiem ikreiz, kad kaut ko apgalvoja, atkārtoja "saderu uz apakšbiksēm", mēs redzējām, ka mamma pieceļas, parauj uz augšu brunčus, novelk apakšbikses un sviež tās sejā derību slēdzējam, precīzi pa degunu. Apakšbikses pacēlās gaisā, vispārējā klusumā šķērsoja galdu un piezemējās uz viņa deguna. Tas notika neviļus, vakariņu laikā. Pēc īsa klusuma brīža kāda kundze iesaucās:
- Bet viņa taču ir zaudējusi prātu!
Uz ko mamma, vienā rāvienā izmetusi glāzi sausu, atbildēja:
- Nē, cienītā kundze, es neesmu zaudējusi prātu, sliktākajā gadījumā tikai apakšbikses!" // 58.lpp.

Tā ir grāmata, vairākbalsīgums, "patiesais stāsts, kurā netrūkst parastu melu un ačgārnu melu".  

Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu"

"- Es esmu laimīgs idiots!
Uz ko māte viņam atbildēja:
- Žorž, mēs jums ticam uz vārda, uz vārda!
Viņš visu laiku dungoja - šķībi, greizi, nepareizi. Reizēm viņš mēdza svilpot - tikpat šķībi, taču viss,
ko cilvēks dara no sirds, ir paciešams." // 13.lpp.

Mans ikrīta vilciens uz darbu atiet bez dažām minūtēm septiņos, no mājas izeju sešos četrdesmit. Vilcienlasīšanas ir foršas iespējas. Virtuves agrie pieraksti dienasgrāmatā arī. Uz virtuves galda haoss. Uz grīdas sens, daudzredzējis paklājs, daži gruži foto tuvplānā. Dzīvē nepareizīgums ik pa laikam. Paciešams, jo no sirds, jā, visnotaļ, reizēm.

Grāmata patika, nē, nav precīzi, tā - neko īsti nepasakoši. Grāmata samusināja, savaņģoja, savaldzinātsavaldzināja. Grāmata ievilka, aizvilka, davilka, savilka. Grāmata turējās, prātā, kurējās, sajūtās.

Grāmata - foršā, labā, paldies, ka ievirpuļoji rokās pa taisno no Rozes atlaidēm šomēness, pa taisno no Grāmatklubiņa dzirkstīgajām saruniedvesmām, par ko paldies visiem, kas dzīvajā tiekās, un vēl paldies Gustam un Ingai - īpaši Bodžanglas lasītrosinātājiem!

Lai mums no sirds grāmatdažādību prieki!

Košāk, kontrastaināk.

Vēstule ziemai

Sveika, ziema!

Tik ļoti patīk vēstules, dažādos veidolos, ka nolēmu uzrakstīt.

Ziema, paldies, ka esi! Tāpat vien. Tāda, kāda. Dažāda. Citugad vēsāka, šogad siltāka. Lai gan mums ar Tevi nav viennozīmīgas attiecības, tomēr baudu gadalaiku maiņu, to, kā dažādi smaržo gaiss, mainās apkārtne, noskaņas un arvien arī gaidāmās jausmas par nākamo mainīgo, reizēm mazliet neparedzamo (pavasari, vasaru...).

Ziema, kā Tu jūties? Kas Tev stāstāms februārī?

Par sevi varu sacīt, ir daudzumdaudz laba.

Vakarvakarā laimīga izbaudlasīju līdz galam grāmatu. Mazāklasīšana turpinās, tāpēc pagāja vairākas nedēļas, lai arī patika, uzrunāja un saturs nebija nedz apjomā liels, nedz smagnējs. Vienkārši šobrīd es esmu tāds palapotājs, paraudzītājs.
Grāmata - Anna Gavalda "Atzīšanās". Noslēgumā patika vislabāk. Interesanti, ka šai septiņu stāstu krājumā rakstnieces vēstītājbalss vairākkārt ir vīrieškārtas, vai nu tas būtu ģimenes cilvēks vīrietis, vai vientuļāks un gados pieredzējušāks jebšu, citā stāstā, pusaugu zēns. Otra iezīme, kas raksturo vairākus stāstus, ir tuva cilvēka zaudējums. Un, šķiet, samērā nedaudzi autori, Gavalda to reto pulkā, spēj rakstīt dzīlēs ejoši, vienlaikus lasītāju saudzējoši. Šādas grāmatas saista. Tās nenoslogo, nenomāc, tomēr sniedz pieskāriena, apskāviena sajūtu. Varbūt tikko jaušamu, vieglītēm. Un patiesībā, ziema, tā - vieglītēm - ir tīkami, laiku pa laikam.

"Cilvēki dzīvo, un vienīgais, ko atceramies pēc viņu nāves, vienīgais, kam ir nozīme, vienīgais, kas paliek, ir viņu labestība." // Anna Gavalda

Bet nākamgrāmatas, ko šobrīd izjūtu kā lasītvēlmes, sekojošas:
Toms Treibergs, Biezoknis [dzeja],
Jānis Tomašs, Smagatlētika [dzeja],
Gundega Repše, Retināts gaiss [proza].

Cits temats. Par skatāmo. Seriāls, ko šai laika posmā pa druskai uzslēdzu - "Crashing" [IMDB]. Psiholoģiska komēdija par kādas (kop)mītnes vairākiem, raksturā un dzīves noskaņās dažādiem apdzīvotājiem, iebraucējiem.

Tai skaitā, no filmām vēlme redzēt "Little Women" [IMDB].

Savukārt iz mūzikas nesen labpatikās Alfie dziesma "Sometimes".

Un izskaņā, atvadoties, ziema, par to arvien iedvesmojošo - mierpriekdomām, pastaigām:

"Mežs ir pieturzīme 
starp zemi un debesīm
klusuma pauze" / Bengts Bergs // ieraudzīts Twitter @Merigolda

Radošums - pašironija un stāsts

Gads kopumā iesācies mierīgi un labi. Janvāris patīkami silts. Prāts labs. Grāmatu gads - vēl turpina palēnām čunčināties, iešūpoties. Fotogads arī lēnītēm, mierīgi. Savukārt kinogads, lūk, kinogads jau paspējis priecēt, sniegt ierosmi, iedvesmu padomāt.

Filma "ANJĒZE PAR VARDĀ" [IMDB]. 
Splendid Palace kinoteātris. Ditas Rietumas ievadruna.

Divi vārdi, ko impulsīvi paķēru pārdomām, piefiksēju.

Pašironija

Skaista un eleganta dzīvē, Dita Rietuma, nosvērtu, labi skanošu balsi. Tas, ko viņa stāstīja ievadrunā par radošumu kino un radošumu sievietes dzīvē bija tā, ka varētu klausīties vēl un vēl, jo palika laba pēcsajūta, kopumā noticīga sajūta (radošajam, dzīvei) un arī tāda kā cerīga sajūta (jo, ja radošais patīkams un uz pasaules tas pastāv, un pastāv visdažādākajos veidolos, tad vien jau ir labi, interesanti un prieks).

Ditai Rietumai stāstot par Anjēzes Vardas dzīvi (Dienā publicētais D. Rietumas raksts - klik te, kinoraksti.lv intervija ar kinorežisori - klik šeit), vairākkārt izskanēja vārds - pašironija, itin kā to varētu izcelt un uzsvērt. Ieklausījos, mazliet saausījos. Jo pašironija. Jā, tas ir interesanti. Tā noteikti varētu būt palīdzoša gan ikdienas sadzīvē, gan radošajās izpausmēs. Kā iespēja notiekošo netvert vienmēr nopietni, ne sakoncentrēti lielākoties uz sevi. Un tas patiesi raksturo filmas "Anjēze par Vardā" autori, kinorežisori, kura savā darbā pauž cilvēkmīlestību, vēlmi spoguļot cilvēkus - dzīvē sastaptos, garāmejot ieraudzītos. Jo, lai gan filmas virsrakstā Anjēze stāsta par Vardā, viņa stāsta par laikabiedriem, laikmetu, sastapšanās un kinotapšanas iemeslu - cilvēkiem.

Stāsts jeb kinorakstīšana

Vārds, kas izskanēja jau filmas norises laikā (dokumentālais kino), kad Anjēze Varda pieskārās jautājumam, kā vispār rodas kino ideja, iecere, stāsts. Kas veido to, ka filmai būs centrālais tēls vai vairāki, vai arī varbūt nebūs. Kas nosaka to, kādā gaisotnē filma noritēs, kādu noskaņu atstās, kāda būs fona mūzika vai izteiktāks skaņu celiņš. Un tamlīdzīgas dabas jautājumi. Tā ir stāsta veidošana, kinorakstīšana. Stāsts.

Šeit iekšēji nopriecājos, domās iesaucos - ahā (!). Jo tas ir kaut kas iespējamais ikvienam, ik dzīves situācijā. Tā var būt gleznrakstīšana, mūzikrakstīšana, vārdrakstīšana, dejrakstīšana, šujrakstīšana, roturakstīšana, fotorakstīšana. Stāsts iederas visur. Katrā niansētākā formā, ko veido cilvēks pats ar savu iniciatīvu. Tai nav jābūt vienmēr milzu formai, ārkārtēji unikālai, tā var būt radoša darbošanās, katram pēc iespējām, sajūtām, aicinājuma.

Iniciatīva ir tas, par ko arī mazliet reizēm padomāju. Tās sastāvā, šķiet, ietilpst veselīga pašsapziņas nots, jo citādi ir mazāk ierosmes. Bet, ja klātesoša savureiz arī pašironija (no pasākuma gūtā atziņa), tad varētu būt vēl vieglāk (vieglāka dzīvošana). Iniciatīva kā radoša iespēja negaidīt uz citiem, darboties pašiem, izteikties, rīkoties, caur to arī mācoties mainīgumu, ne vienmēr visā tikai izdošanos un veiksmi, caur to mazāk kritizēt, mazāk negatīvi izteikties, jo gluži vienkārši nespeciāli dzīvē notiek visādi, arī nākotni neparedzēt, visu un visus neizspriest, bet laiku pa laikam gūt
pa-darbotiesprieku. Turklāt, dažreiz arī pavisam ikdienišķi - mājās, darbadienu ietvaros - darbā, vēl citur, mazliet drošāk, pajokoties, izteikties, ar savu viedokli, darboties, rīkoties, noticēt, nu un, ka viss nav tikai izdevies, ka viss nav tikai pareizi un gludi, esam cilvēciskie cilvēki paši un citi tāpat, toties prieks un reizēm sanāk uzņēmīgāk, arī cilvēkmīlošāk, pēc iespējām.

Darbadienu lasāmais detektīvs

Vairāku mēnešu garumā mācos sadzīvot, akceptēt mazāklasīšanu. Ne tā, ka pavisam nelasīšanu, bet it kā mērenu mazlasīšanu ar epizodiskiem palasīšanās brīžiem. Nav zināms, vai tas pāries, kad un kā pāries, varbūt nostiprināsies uz palikšanu, varbūt vienkārši tā ir dzīves dažādošanās, visai mainīga gadu gaitā.

Tā, kopš novembra dažreiz somā līdzņemšanai ietilpa kāds neliels, vienkāršs detektīvromāns. Autores rakstības manieri jau senāk biju iepazinusi un novērtējusi kā vidēji saistošu, nesteidzīgu (var likties arī garlaicīga, jo spriedzes nav), tomēr mazliet tīkamā Agatas Kristi garā, caur izmeklētāju sarunām ar apkārtnes ļaudīm.

Aizdomājos arī, kas dažkārt uzrunā detektīvsižetos, jo būtībā jau tā var tikt vērtējama kā kāda cilvēka nelaimes atreferēšana? Atbilde ir aptuveni tāda, ka reizēm saista neieciklēšanās un nepārspīlēšana. Līdzīgi tas attiecināms uz detektīvseriāliem vai žanra kino. Jo, gadās, stāstos par un ap spilgtāku dzīvi, mēdz ieviesties galējākas formas, ne vienmēr, bet reizēm (romantiskajā žanrā lielā laimes vīzija mijas ar tikpat lielo nelaimīgumu, piemēram), daudzas norises ļoti izceltas (cilvēks - varonīgs, izteikti veiksmīgs vai ārkārtīgas grūtības pārcietis), kas dzīvē reālajā ne katreiz noticas. Savukārt, detektīvromānos, kas nav ļoti nežēlības pilni (tādus nespēju), bet vairāk sarunu formā, ieskicējas, atklājas cilvēku daba, psiholoģija, ne dramatizēti, un negrozoties ap galvenokārt viena personāža uztveri, būšanu.

Ruta Rendela "Kur gaisma dalās". Neliels (191.lpp.), joprojām par nedārgu samaksu iegādājams Jāņa Rozes grāmatnīcas e-vietnē - klik, stāsts, ko acij tīkamā valodā tulkojusi Dagnija Dreika, par samērā vienkāršiem ļaudīm, viņu sadzīves notikšanu. Anglijas mazpilsētā pazudusi kāda sieviete, cilvēks gados, klusa un nosvērta persona, mājsaimniece. Vienīgā dīvainība - mājas bēniņos atrastas vairākas grāmatas ar īpatnējiem veltījumiem. Situācijas atrisinājums beigās nāca kā pavisam negaidīts pārsteigums. Tomēr spriedze izpalika, tāpēc, un arī augstākminēto personisko mazāklasīšanas iemeslu dēļ, lasīju ilgi, aptuveni trīs mēnešus, vairāk izklaidus, kad sanāca, dažreiz no rītiem, braucot vilcienā, pāris reizes vakaros mājās, pa dažām lappusēm.

 

"Spilgtajā gaismā laistījās pelēkais asfalts, uz kura asi iezīmējās pretējā pusē augošo koku īsās ēnas. Nevienas citas krāsas - tikai šis mirdzošais pelēkums un saulainais zaļums." / 168.lpp.

"Galvenajam inspektoram patika rītausma, lai gan parasti viņš bez īpašas vajadzības nemeklēja iespēju to skatīt. Šī aina viņam palīdzēja domāt. Nekur nemanīja ne dzīvas dvēseles. Tirgus laukums likās daudz plašāks nekā dienā, un ietves malā, kur mēdza piestāt autobusi, bija izveidojusies sekla peļķe. Uz tilta viņš satika suni, kas mērķtiecīgi rikšoja savās noslēpumainajās darīšanās, galvu izslējis, it kā noteikti zinātu, kurp skrien. Veksfords uz mirkl apstājās un pavērās lejup ūdenī. Pretī raudzījās liels, pelēcīgs stāvs, bet drīz vējš saņirbināja virsmu un salauzīja attēlu." / 162.lpp.

"Palicis viens, Veksfords pētīja grāmatas. To bija simtiem, plauktos pie visām sienām, muguriņa pie muguriņas. Liels daudzums Viktorijas laika dzeju un romānu līdzās septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta darbiem. Veksfords paraustīja plecus. Kinsgsmārklema bija pilna ar šai līdzīgām mājām, vispakārt vieni vienīgi pārpilnības cietokšņi, savrupnami ar bibliotēkām un grāmatu kolekcijām..." / 144.lpp.