Darbadienu lasāmais detektīvs

Vairāku mēnešu garumā mācos sadzīvot, akceptēt mazāklasīšanu. Ne tā, ka pavisam nelasīšanu, bet it kā mērenu mazlasīšanu ar epizodiskiem palasīšanās brīžiem. Nav zināms, vai tas pāries, kad un kā pāries, varbūt nostiprināsies uz palikšanu, varbūt vienkārši tā ir dzīves dažādošanās, visai mainīga gadu gaitā.

Tā, kopš novembra dažreiz somā līdzņemšanai ietilpa kāds neliels, vienkāršs detektīvromāns. Autores rakstības manieri jau senāk biju iepazinusi un novērtējusi kā vidēji saistošu, nesteidzīgu (var likties arī garlaicīga, jo spriedzes nav), tomēr mazliet tīkamā Agatas Kristi garā, caur izmeklētāju sarunām ar apkārtnes ļaudīm.

Aizdomājos arī, kas dažkārt uzrunā detektīvsižetos, jo būtībā jau tā var tikt vērtējama kā kāda cilvēka nelaimes atreferēšana? Atbilde ir aptuveni tāda, ka reizēm saista neieciklēšanās un nepārspīlēšana. Līdzīgi tas attiecināms uz detektīvseriāliem vai žanra kino. Jo, gadās, stāstos par un ap spilgtāku dzīvi, mēdz ieviesties galējākas formas, ne vienmēr, bet reizēm (romantiskajā žanrā lielā laimes vīzija mijas ar tikpat lielo nelaimīgumu, piemēram), daudzas norises ļoti izceltas (cilvēks - varonīgs, izteikti veiksmīgs vai ārkārtīgas grūtības pārcietis), kas dzīvē reālajā ne katreiz noticas. Savukārt, detektīvromānos, kas nav ļoti nežēlības pilni (tādus nespēju), bet vairāk sarunu formā, ieskicējas, atklājas cilvēku daba, psiholoģija, ne dramatizēti, un negrozoties ap galvenokārt viena personāža uztveri, būšanu.

Ruta Rendela "Kur gaisma dalās". Neliels (191.lpp.), joprojām par nedārgu samaksu iegādājams Jāņa Rozes grāmatnīcas e-vietnē - klik, stāsts, ko acij tīkamā valodā tulkojusi Dagnija Dreika, par samērā vienkāršiem ļaudīm, viņu sadzīves notikšanu. Anglijas mazpilsētā pazudusi kāda sieviete, cilvēks gados, klusa un nosvērta persona, mājsaimniece. Vienīgā dīvainība - mājas bēniņos atrastas vairākas grāmatas ar īpatnējiem veltījumiem. Situācijas atrisinājums beigās nāca kā pavisam negaidīts pārsteigums. Tomēr spriedze izpalika, tāpēc, un arī augstākminēto personisko mazāklasīšanas iemeslu dēļ, lasīju ilgi, aptuveni trīs mēnešus, vairāk izklaidus, kad sanāca, dažreiz no rītiem, braucot vilcienā, pāris reizes vakaros mājās, pa dažām lappusēm.

 

"Spilgtajā gaismā laistījās pelēkais asfalts, uz kura asi iezīmējās pretējā pusē augošo koku īsās ēnas. Nevienas citas krāsas - tikai šis mirdzošais pelēkums un saulainais zaļums." / 168.lpp.

"Galvenajam inspektoram patika rītausma, lai gan parasti viņš bez īpašas vajadzības nemeklēja iespēju to skatīt. Šī aina viņam palīdzēja domāt. Nekur nemanīja ne dzīvas dvēseles. Tirgus laukums likās daudz plašāks nekā dienā, un ietves malā, kur mēdza piestāt autobusi, bija izveidojusies sekla peļķe. Uz tilta viņš satika suni, kas mērķtiecīgi rikšoja savās noslēpumainajās darīšanās, galvu izslējis, it kā noteikti zinātu, kurp skrien. Veksfords uz mirkl apstājās un pavērās lejup ūdenī. Pretī raudzījās liels, pelēcīgs stāvs, bet drīz vējš saņirbināja virsmu un salauzīja attēlu." / 162.lpp.

"Palicis viens, Veksfords pētīja grāmatas. To bija simtiem, plauktos pie visām sienām, muguriņa pie muguriņas. Liels daudzums Viktorijas laika dzeju un romānu līdzās septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta darbiem. Veksfords paraustīja plecus. Kinsgsmārklema bija pilna ar šai līdzīgām mājām, vispakārt vieni vienīgi pārpilnības cietokšņi, savrupnami ar bibliotēkām un grāmatu kolekcijām..." / 144.lpp.