Ilgu sarkanais

Augustīne ilgojas. Viņa mēģina. Viens no ceļiem - vairāk iekšpasaulē, nevis ārējā. Jo ir daudz mazākiespējamā. Un, lai atmaigtu pret dzīvi, pret šo mazāk, var noderēt iekš, lai fokusā nebūtu ār. Taču vilina. Cilvēki. Skaisti, ātri, smejoši, skrienoši, sakarsuši, draiski, cits pār citu runājoši, daudz spējoši. Pareizības, kā vēlams, kā jābūt, lai skaitītos godam. Augustīnes sirds džemperī ar pārāk garajām piedurknēm nevaldāmi sitas (patika epizode, bet neatceros lpp., tāpēc saviem vārdiem) un viņa, jā, reizēm, lido. Jo fiziski tas ir pārāk. Jo kājas. Kāpēc? Bet uz šo nav atbildes. Ir vienkārši viss vienkopus, ilgošanās.

Oidira Ava Olafsdotira "Rabarberu sarkanais". Valodskaista grāmata. Par meiteni. Viņas kājas nav tādas kā tev un man. Taču viņas redzējums. Tuvinās. Pa brīžiem pārsteidz pamanītais, cik īpaši var būt gadalaiki, ziemīgums, vasarīgums, krāsas. Un - cik īpaši ir mīļie.

- Vairākums aizmirst paskatīties uz to, kas ir starp 
lietām un tās sasaista kopā, - Nīna saka. - Uz tukšumu vai 
spraugu, arī tai ir nozīme. 
- Tu gribi teikt, nozīme ir ne tikai tam, kas notiek, 
bet arī tam, kas nenotiek? 
- Tieši tā. Labāk nepateiksi. // 36.lpp.

Grāmatas sajūtnotis ir tādas, ka nemaz negribas visu pareizi, daudz. Mani cilvēciski apskāva "tas, kas nenotiek". Jo reizēm secinu, ka arī pašai turpinās mācīšanās. Mazāk. Izteikties, taisnības izvirst, asumus izsaucienos. Nesanāk. Varu turpināt. Un kaut kur pa vidu, reizēm, uzrodas elpa, pauzēs. Un tad skaistums. Un, protams, ilgas nepazūd. Bet skaistums.

Pēkšņi nakts vairs nav tik gara kā diena, tajā vairs nevar ietīties un patverties kaut kur augstu tornī. Pūš drausmīgi auksts ziemelis, gaišzilās debesis ir atvērtas un plašas kā jūra. Augustīne staipās zem segas, ieritinās rīta gaismā. Galva ir pilna zeltainu kalnu avotu, kas plūst uz jūru. // 107.lpp.

Un dziesma. 65.lpp.  

Kinks "I Am Not Like Everybody Else"

Debesis ir savādi liesmojošas, un viņa iekaras draugam rokā, 
vējš viņus dzenā pa ielām, liek tverties pie laternu stabiem. 
Sejā sitas auksts lietus, apkārt lido šāda tāda draza. 
Tas nekas, jo viņa domās spēlē filmu ar savu draugu, 
nekas no tajā redzamā nenotiek patiesībā. 
Tajā ir iespējams būt promesošam un vienlaikus būt līdzās,
būt citam, bet nezaudēt patību. // 105.lpp.

Vēja nav, un smalks lietus plīvurs nokarājas pār visu ciemu - 
kā tādas sīkas pērlīšu virtenes. // 111.lpp.

Mirkļi ir tik īslaicīgi, bet pa dienu melno smilšu pludmalē, kas pieder viņai vien, tos patiesi ir iespējams kārtīgi paildzināt, kad spīd auksta saule, visu dāsni pieliedama ar gaismu. // 117.lpp.

Laiku pa laikam vēlos baudījumus. Un ir, un notiek. Dzīves. Prieka. Grāmatu. Cilvēku. Un arī robežu, jo ne visu un ne vienmēr. Bet pēc iespējām. Tā, vienkārši, labi.