svētdiena, 2020. gada 8. novembris

Suņa dzīvesstāsts

Izdevums, kas pie manis atnāca likumsakarīgi, caur uzreiz apjaustu vēlmi, lielu patikšanu un prieka sajūtām. Noteikti gribētos, lai vēl un vēl tiktu rakstīti šāda veida suņu, kaķu un citu radību (jo - visi mīļi, visi labi) dzīvesstāsti. Jo cilvēkam vajag. Sirsnību, smaidu. Paijas, uzticīgus acu skatus, pieglaušanos, dabiskumu, labo notikumu apliecinājumu. To var gūt dažādos veidos, ne tikai dzīvnieku un cilvēku sastapšanās stāstos, tomēr arī šādi. Un esmu laimīga, ka varēju baudīt. Patiesi. 

Sirsnīgs paldies grāmatas un portāla http://taksis.lv/
autorei Everitai Pānei par burvīgajiem "Skipera memuāriem"!

Everita Pāne "Skipera memuāri"

"Skipera memuāri" ir mīļuma pilni, ar humoru, sniedzot lasītājiem viegluma un sirsnības sajūtu. Stāstījumu papildina skaistas, suņa dzīvi atainojošas krāsainas fotogrāfijas. Teksts veidots gan no Skipera pašapzinīgā taksiskuma redzesloka, gan ar autores nelieliem komentāriem dažās vietās. Izstāstīts viss suņmūža ritējums, sākot no nebēdnīgajām agrīnas kucēnības dienām līdz pat skološanās soļiem, pirmajiem randiņiem, spēka gadu uzvarām dažādos konkursos, un izskaņā sacīti arī atvadu vārdi Sirds sunim.

"No takša atliek mācīties mērķtiecību un neatlaidību - viņš zina, ko grib un kā to panākt. Un neliksies mierā, kamēr savu nepanāks. Tas attiecināms uz pilnīgi visām dzīves situācijām."

"Ziemassvētku laiks

Pats par sevi saprotams - kas stāv uz grīdas, tas ir mans! Kamēr sanākušie viesi sēž pie vakariņu galda, dodos lūkot, vai arī šogad zem koka nav kaut kas garšīgs atrodams. Apgraužu vienas kastītes stūri, papluinīju maisiņu, atplēšu nākamo sainīti, pēc tam vēl vienu. Taču, sev par nožēlu, neatrodu nekā ēdama. Visur iekšā kaut kas nesaprotams. Kaut kādi krāmi! Esmu vīlies. Turpinu meklēt, līdz manu nodarbi pārtrauc durvīs stāvošie cilvēki. Saimniece skaļi iekliedzas, nosaucot mani vārdā, kāds cits iesmejas, vēl kāds vienkārši stāv kā zemē iemīts, roku mutei priekšā aizlicis."

Atgadījumam seko ne mazāk jestrs turpinājums par kādiem vēl citugad svinētiem Ziemassvētkiem, bet šo lasot, sēdēju vilcienā un no sirds vairākas minūtes klusītēm ķiķināju. Lieliski, nodomāju. Cik labi, ka uz pasaules ir kaut kas tāds kā takši (un visas citas radības), viņu izmanīgums, viņu triki. Nu, kā tu nesmiesies? Vienlaikus tas izglīto, savureiz izmāca (ja citādāk nesaprot) caur dažādām situācijām, ka kaut kur nudien var noderēt piesardzība, ka nav lielas jēgas ilgi stresot, ka vienkārši jāatrod piegājiens (arī dzīvei kopumā).

Un noslēgumā daži mūsmāju Betas dzīves emocijmirkļi.

Lai smaids!

Mūsmāju Betas dzīves dažādie emocijbrīži