piektdiena, 2020. gada 16. oktobris

Grāmatu gadalaiki - rudens

Rudens arvien šķitis viens no visfotogēniskākajiem gadalaikiem, otrs - plaukstošais pavasaris. Jo tas ir mainīgums, krāsu pārejas. Var iet un just. Iet un elpot - smaržas, tikko jaušamo, tad vairāk un vairāk jūtamo. Iet mežā, iet pie jūras, ielās, parkos. Iet klusumā, vienatnē. Jo miera nekad neatdzeros. Tā paiet dienas, nedēļas, šķietami nekas, nekā. Bet ir tik laimīgi - tāda mierlaime. Un par to pateicīga, un klusināti priecīga. Jo dzīve turpina būt, pa laikam kāds ārsta apmeklējums, pēc atvaļinājuma atkal darbs, ģimene, reizēm neziņa, reizēm bažas, kā daudziem, vairāk vai mazāk, vienlaikus, reizēm skaistās gadalaiku plūsmas, baudījums.

Grāmatas. Līdzi. Daudzviet. Mēteļa kabatā, pastaigā ar sunīti, lai taptu kāds foto. Vilcienā, lasīšana ceļā kā dubults laika derīgais lietojums. Mājās, malu malās, istabā, virtuvē, uz krēsla, skapjos, plauktos. Domās, pierakstos, citējumos, lasītiecerēs, arī nelasīšanās. Faktiski, nelasīšanas vai, precīzāk, mazlasīšanas posmi ar laiku atgadās arvien biežāk. Tāda dzīve. Vienlaikus, notiek arī sastapšanās - ar valodskaistumu, ar teikumu burvestībām (tā gribas teikt, kad savaldzina pateiktais, tik skaisti, tik patiesi, mainīgi, dzīvi). 

Inga Ābele "Balta kleita" 

Deviņi stāsti, nodēvēti sieviešu vārdos, sarakstīti dažādu gadu Prozas lasījumiem. Grāmatas titullapā veltījums Andrai (Neiburgai - piebilde, atsaucoties uz žurnāla Ir, Nr. 38, 24.-30.10.2020. Ingas Ābeles intervijā sacīto). Ļoti uzrunāja arī LR1 Kultūras Rondo, 23.09.2020. intervija ar rakstnieci - ŠEIT, kur pieminētas radošā darba norises un ieceres - dažu stundu atvēlēšana rakstīšanai, ikdienas dzīve, došanās pastaigās, laiks un paraudzīšanās no malas, distance, reizē ceļš un mērķis, reizē daudz darbu un miers kā atalgojums, bet stāstos - ainavas ar sievietēm, gandrīz maģiska sieviešu klusēšana. 

Tāda man liekas visa Ingas Ābeles daiļrade, cik to esmu tvērusi - magnētiska, pārpasaulīga un vielaikus pasaulīga. Un valoda. Tas ir iemesls, kāpēc lasu - valodas dēļ. Tās dēļ man ir iecienītie autori, kuru jaunākos darbus pārsvarā "ķeru" un lietoju, kā valodu lieto, kā skaistumu lieto, ar pietāti, ar izbrīnu, ar maz pretenzijām, jo aizgrābj, gandrīz neizskaidrojami. Protams, pastāv dažādas gaumes, ir cilvēki, kurus neuzrunā vai mazāk saista, tas piederas realitātei, uzskatu un vērtību, vēlmju atšķirības. Mani valdzina - valodas laimes mirkļi. 

"Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz. Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme."
// Inga Ābele "Balta kleita", stāsts Margarēta

"Visapkārt zemes krāsa - māla sārtā, bronzā vizošā."
// Inga Ābele "Balta kleita", stāsts Malda

 "Ceļš ir stiprāks par putnu. To, kurš viens paliek klusuma lejā, to citi, ceļa apburti, nepamana." // I. Ābele, turpat, stāsts Linda

"Viņai klēpī klade, liela un bieza, ar baltām lapām. Atbalstījusi kladi pret mazo galdiņu, meitene raksta tajā ar pildspalvu, raksta brīvi plūstošiem viļņiem, apaļiem, stāviem burtiem, kas kā paisums pamazām apklāj lapu pēc lapas. Viņa paceļ acis un lūkojas logā, bet skatiens tāls un neko neredzošs, vēl iepalicis aiz ainavas, vēl koku, tiltu un torņu ēnas slauka viņas pieri ar zilām ēnām. Viņa spēcīgi sakož pildspalvu, tad pieraksta pēdējo domu. Tā lielā laime - rakstīt, skaudīgi nodomā Klinta."
// I. Ābele, turpat, stāsts Klinta

Vineta Trimalniece "Piepildīts"
Piecpadsmit īsi stāsti pavisam nelielā (78.lpp.) grāmatiņā, daži nodēvēti, numurējot istabiņas (piemēram, "214.istabiņa. Kurpju kaste"), vēstī par veco ļaužu pansionāta iemītniekiem. Grāmata nepretendē uz dokumentalitāti, stāstījumos savijas dzirdētais un nojaustais, redzētais un iztēlotais. Sižeta saistošuma dēļ iegādājos un lasīt bija patiesi interesanti, viegli. Saudzīgi pieskaroties likteņiem, ar maigumu, sapratni. Cieņa par uzdrīkstēšanos un laba vēlējumi turpmākajās rakstīšanas gaitās autorei. Tomēr kvalitātes ziņā šis darbs "nepaceļas" līdz tematiskā loka aptvērumam. Pietrūkst savdabības valodā, jo, pat ja nebūtu vēlme tekstu izvērst plašumā, kas nav obligāti, tas varētu spēcīgāk ieiet kaut mirklīgos dziļumos, kaut epizodiski spilgtāk skart lasītāju kādās atskārsmēs vai dažās padziļinātākās ainās. Tam visam ir iespēja vēl notikt, ja literārā balss turpinās pastāvēt. Bet šobrīd bija mazliet par maz, par nekādīgu. Lai gan prieks, ka rakstīts par pansionātu, par vecumu, neizskaistināti, cieņpilni.

Liepa Rūce "Atspulga balss"

Dzeja. Laiks un rētas, ik pa laikam vīd pieminēti. Pilsēta, steiga, ātrums, bēgšana, gaidīšana, gaistošums, stāšanās, atzīšanās. Motīvi. Noskaņas. Visnotaļ dažādu laiku un dažādu sajūtu. Intervijā Radio Naba, raidījumā Bron-Hīts, 12.09.2020. ŠEIT Liepa Rūce stāsta par vārda maiņu, pārtopot no Lienes par Liepu, par mazrakstīšanu gadu gaitā, par šobrīd būšanu laimīgai. Un to savā ziņā krājumā sataustīju - zināmu neviendabību, trauksmainumu, pārmainīgumu. Tam piemīt savs skaistums, tas uzrunā, savuviet ir spēcīgi. Tiesa, mazliet grūtāk "ieieties", jo brīžiem nesajutu, kāds īsti ir stāsts, kur būtu sastopams cilvēks, tāds kāds ir, dzejas pamata līnija, siluets. Dažbrīd rakstīts īsākos, skopākos vārdos, citkārt plašākām un garākām izteiksmēm, neviennozīmīgi, bet varbūt tieši - daudznozīmīgi. Un kopumā valoda priecēja. 

"Balta papīra cilvēks
iziet putenī"
// Liepa Rūce "Atspulga balss", 55.lpp.

"Kārtu kārtām apaudzis ar ķērpjiem,
koks lēnām aizmirst
sen mizā iegrieztās atzīšanās.
Bet šis ir tāds koks,
kurš, vienreiz nostājies pa vidu,
tur paliek mūžam.
Vēlāk mīļotie lūkojas viens otrā,
un tā vienmēr ir tikai
melna miza pret melnu mizu."
// L. Rūce, turpat, 41.lpp.

"Mēģinot aizbēgt un paslēpties no ieraduma bēgt un slēpties -
steidzos prom, līdz aizelsusies apstājos ievilkt elpu.
Tālumā pamanu savas mājas
un pēkšņi atceros, ka tur mani gaida."
// L. Rūce, turpat, 32.lpp.

Mariana Lekija "Ko var redzēt no šejienes"

"Samierināšana ar dzīvi. Atvieglojums. (..) Katarse.", tā grāmatas tulkotāja Inga Karlsberga radio Klasika, raidījumā Grāmatu stāsti, 02.09.2020. ŠEIT par Marianas Lekijas grāmatu "Ko var redzēt no šejienes". Turpat arī par to, ka tas ir, savā ziņā, stāsts par redzēšanu no distances, no attāluma, kopumā - notikumus saliekot kā dzīves mozaīkā, paraugoties uz kāda ciematiņa iedzīvotāju dzīvi, gaitām. Vienkārši, bet ne vienkāršoti. Un, man liekas, tiešām, stāstījuma veids ir interesants tieši ar tādu kā mozaīkas gabaliņu kopnoskaņu, kur viss sabalsojas, bet neiestieg. Vienlaikus, secinu, ir pieredzes, kas ilustrē, parāda man, cilvēkam-lasītājam, ko tad īsti vēlos, kas visvairāk uzrunā, ievelk, aizrauj. Jo šeit piedzīvoju aizķeršanos, grāmatu tā arī vēl neesmu izlasījusi, palicis pavisam nedaudz, ceru izlasīt, bet nezinu, kā būs. Pietrūka viena vai pāris galveno tēlu grāmatā, par kuriem būtu pastāstīts vairāk un dziļāk, izjustāk. Secinu, kas tas mani saista kultūras izpausmēs - gleznās, fotogrāfijās, grāmatās, filmās. Cilvēkstāsts vai portretējums. Tie var būt arī vairāki portreti, bet zināma portretējuma, atainojuma sajūta. Šeit ir vairāk darbības, lai gan plūdums nesteidzas, vairāk personu, un notiek savi momenti, kas "pieķer", bet tad nāk jau nākamie un nākamie (cilvēki, notikumi), kamēr būtu vēlējusies drusku, mazliet pakavēties, iejusties vienā vai dažos spilgtākajos. Katrā ziņā, interesants piedzīvojums, pieredze.

 
Vēl, noslēgumā, kāda aizraušanās, ko mēdzu atļauties, ir klausīšanās - audiogrāmatas, raidījumi, youtube uzliekot fonā tikai skaņai. Tas var būt kā radio, kamēr paralēli tiek darīts kaut kas cits. No rīta, piemēram, dažreiz arī pa dienu, vakaros. Datorā vai telefonā.

Tāpēc turpinājumā dažas (ko šobrīd atceros) klausāmlietas:

  • Ugunsskola - Cilvēkjauda: intervijas ar dažādām personībām (Induli Paiču, Artūru Miksonu u.c.) par dažādiem personiskās izaugsmes, psiholoģisko iespēju jautājumiem - YOUTUBE 
  • Piedzīvot lappuses podkāsts kopumā un nesen noklausījos, ļoti patika, atklāts un godīgs stāstījums par nelasīšanu (ja neatver, tad Spotify meklētājā raidījums "Ko darīt, kad lasīt negribas?") - OPEN SPOTIFY
  • Jura Baltača veidots saturs Svarīgas detaļas (mājaslapā, yotube, spotify) - MĀJASLAPA
 
Lai krāsām, gaismas bagāti! Saudzējam sevi, esam veseli!

2 komentāri:

  1. Šis tā skaisti, viegli uzrakstīts. Tik interesanti lasīt par tām grāmatām, kuras pats neņemtu lasīt, kaut kā aizrauj.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies! Priecājos. Varbūt (minējums) Tevi varētu uzrunāt grāmata "Piepildīts", ja kādreiz gadījumā vēlēsies izlasīt, droši saki, varēšu aizdot. Tikmēr, pēc iespējām, baudām skaisto rudeni - sajūtās, mazajos iepriecinājumos, dabas ainavās!

      Dzēst