sestdiena, 2020. gada 31. oktobris

Grāmata kā upe

Māju īssaruna ar dzīvesdraugu:
- Sabildēšu, uzrakstīšu teikumu un varēšu atdot bibliotēkai.
- Tas būtu labi, jau pieci lasītāji rindā.

Un tā. Jau otro nedēļu brīvdienās laukā aiz loga tik skaista, maiga rudens migla uzaust, uzkavējas rīta cēlienos. Tādos brīžos noskaņojums ir sestdienīgi vai svētdienīgi svētīgi dzīves pateicīgs. Tāpat. Par to, ka laukā skaistums, grāmatās skaistums, iespējās un pārdomu mirkļos. Dažādi. Viss nevar būt zaudēts, lai arī ne viss vienmēr ir tikai ātri un ērtībās iegūstams, paturams. Un ļoti priecājos. Laimīgi no vienkāršās pabūšanas laiku pa laikam. Kafija vai kakao krūzē. Hurmas augļu sezona. Drīz mandarīni. Sveces. Drīz rotājumi. Interesanti podkāsti un raidījumi, interesantas sarunas. Dienas, gadalaiki.

Bet grāmata - jā... Grāmata šoreiz kā upe.

Laura Vinogradova "Upe"
Vitālija Vinogradova ilustrācijas - melnbalti zīmējumi.

Stāsts mazliet skaudrs, mazliet poētisks, lakonisks. Par ne vienmēr izskaidrojamo un paredzamo, par sievieti, par vīrieti, par bērnu. Par tuvošanos un bēgšanu, un atkal tuvošanos. Sāpīgs un ilgu caurvīts stāsts, kā upe caurvij, izvij sev ceļu meža un ciemu ielokā. Par introversiju, aizbēgot no pilsētas, bīstoties cilvēku, varbūtību. Par mīļumu un atlaišanu, kas tomēr iespējama. Dažreiz. Par sapņiem un cerībām, arī neziņu un kaut kā nevarēšanu, bet reizē mēģināšanu. Par vienlaicību, kā upē var vienlaikus vīties, stagnēt zāļu stīgas un būt dzidrums, veldze, spēcinājums. 

Radio Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti", 14.10.2020. Laura pastāsta, ka "Upe" ir piemineklis attiecībām. Arī sevis meklējumi, bet tomēr vairāk attiecību stāsts. Par sevis sapratni caur otru cilvēku, ģimenē, tuvībā. Grāmata rakstīta laikā, kad atstāts darbs un bijusi pauze, pirms kā jauna uzsākšanas, - vīrs uz darbu, bērns bērnudāzā, - un laiks rakstīšanai, gandrīz kā sapnis, jo arī tas negadās tik bieži, laika mēdz pietrūkt.

"Rute negrib cilvēkus. No cilvēkiem jau viņa aizgāja. Ko tad tagad meklēs pati?
Viņa aizgāja no cilvēkiem. No satīna palagiem. No siltā un aukstā ūdens krānā. No melna tualetes poda. No elektriskās plīts ar keramisko virsmu. No kosmetologa reizi mēnesī. No friziera. No apsildāmās grīdas, pa kuru cauru gadu var dzīvoties basām kājām. No uzlakotiem kāju nagiem arī viņa aizgāja prom, jā." // 30.lpp.

"Rute neatceras, kad pēdējo reizi ir runājusi. Pirms nedēļas? Viņa satrūkstas pati no savas balss, tik sveša tā šķiet." // 31.lpp.

"Abi klusē un skatās upē. Saule piesilda dzīvi vieglu. Rute jūtas tik labi, kad viņš ir blakus. Tik droši.
- Kā tevi sauc? - Stefans jautā, un Rute pasmaida.
- Rute. - Viņa atpazīst spēli, viņa to spēlēs.
- Ko tu te dari?
- Skatos upē." // 102.lpp.