sestdiena, 2020. gada 26. decembris

Dienas

Laiks. Ielas. Vērojumi. Dienas. Ziema. Tuvība. Brīvība. Izvēles.

Vārdi un sajūtas, kas atnāk, kad iedomājos par grāmatu, ko nesen, pavisam lēnīgi, nesteidzīgi lasīju, kamēr pienāca rudens izskaņa un nākamā gadalaika, - ziemas, ieskaņa. Atceros, man ļoti patika īstenības tāds kā atmosfērīgums, jo tā patiesi varētu notikt realitātē, kas nav ne melnbalta, ne pārraibināti vienmēr krāsaina, bet dažādībā mainīga, tad skarba, tad maiga, dažreiz nogurdinoša, reizēm pacilājoša, visāda. Un tādas arī Grigorija Služiteļa "Savēlija dienas".

Stāsta galvenajam varonim piemīts vērīgums. Savēlijs pasauli uzpazīst tās gaišumā un tumsā, kontrastos. Savēlijs iet un nāk, kad pats vēlas, biežāk iedams, kā tas nereti piedien klaidu dzīvniekam ar mednieka dabu, runcim no sētas, ceļiniekam, skrambas guvušajam, izdzīvojušajam, brīvajam. Cilvēciskoti, otras radniecīgas dvēseles meklējumos, atradumos, zaudējumos. 

Grāmata mazliet melanholiski filozofiska, iedziļinoties. Un arī lasot, neviļus iedziļinājos. Iegāju kaut kur kambaros, nostūros, pabiju vējos. Vietām iekšēji klusībā pasmaidīju, vietām apstājos, iepauzēju. 

Priecēja skaistās ilustrācijas, kas retums pieaugušo literatūrā. Burvīgs ievākojums. Izcils tulkojums.

"Katra diena mani valdzināja ar savu neatgriezeniskumu.
(..) Mani sajūsmināja, satrieca, biedēja šis noslēpumainais noteikums, nelokāmais likums: aiziet uz visiem laikiem, nekurienē. (..) Es ar ķepām soļoju uz priekšu, galvu pavērsis atpakaļ." // 32.lpp.

"- Par ko skumsti?
- Tāpat vien. Skatos, dzīve tevi kārtīgi sapluinījusi.
- Jā. Sapluinīja. Mani. Dzīve."
// 178.lpp.


Savēlijs sastop visdažādākos personāžus savā ceļā, visdažādākās dzīves radības kā parādības, komforta lutinātos, traģisku triecienu skartos, alkstošos, dusmīgos, bailīgos, nevērīgos, cietsirdīgos, mīlošos. Visa grāmata ir par mīlestības nepieciešamību, - dzīves mīlestības, tuvības nepieciešamību. Es vienkārši lasīju un jutu, atkal šķīru lappuses un atkal jutu. Savā ziņā, teksts asociējās ar visu šo laiku, ar visu šo tagadējo, ar ziemu, neziņu, mēģinājumiem pielāgoties, mēģinājumiem lāgiem rast prieku, jo eksistence, jo cilvēki, kaut vai domās, jo iespējas, kaut vai nākotnē, kā varbūtība, bez garantijām, arvien. Tāpēc par šo grāmatu esmu pateicīga. Neviennozīmīgi un nevienviegli. Bet, jā, vērtīgi, jā, sirsnīgi, sniega laika noskaņām, visiem tiem, kam patīk dzīvnieki, daba, arī pilsētas ritms.

"No augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslaēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi."
// 63.lpp.

"Nu ko, traucies uz priekšu, mans stāsts. Klūpi aiz pusķieģeļiem, lec pāri grāvjiem, izvairies, lido lejup pa nogāzi. Traucies augšup līdz egļu galotnēm, pieskaries vējrādītājiem, krīti ieplakās. Lido, lido." // 73.lpp.

Šeit savukārt Open Spotify "Piedzīvot" podkāsta jeb raidieraksta saruna ar izdevniecības “Jānis Roze” izpilddirektori Renāti Punku, kur klausāmas pārdomas, atziņas kopumā par grāmatu pasauli, izdevējdarbību, saistošas lasāmvielas ieteikumi, arī pieminētas "Savēlija dienas" (zemāk klikšķsaite).

"Piedzīvot lappuses. Kā izdot dižpārdokli?"


Un noslēgumā, autors - Grigorijs Služiteļs, harismātisks, pats par savu veikumu.
Youtube - Открытая книга. Григорий Служитель. "Дни Савелия"

Nav komentāru: