"Vietām cilvēki un vietām vientulība"

Agnese Rutkēviča "Vietām cilvēki"

Nelielā pēcvārdā redaktors Edvīns Raups saka: "Nav nekā apbrīnojamāka par dzīva cilvēka elpu, un tā ir pirmā liecība. Bet Dievs nespēj reģistrēt miesu, tāda mums te kārtība, un talkā nāk dzejnieks." Tas bija pirmais lasītais, jo iesāku šoreiz ar lapošanu un acu priecējumu - dzejas atskārsmes, mākslinieces Evelīnas Andžānes grafikās radītais un Jāņa Rozes apgāda ievākotais grāmatas noskaņojums mierīgi skaists, tēlaini sabalsojas meditācijās.

Vietām ļoti skaisti. Vietām skumji. Vietām cilvēks dzejniece un cilvēks lasītāja mēs sapratāmies teju no pusvārda, vismaz šķietami, jo garantētības visa precīzai izpratnei, pratībai vispār, nedz dzīvē, nedz tekstos nav, bet sajūtās reizēm kādumirkl' tā šķiet. 

Patiesi, "vietām cilvēki un vietām vientulība" (61.lpp.). Tāpat vietām tuvošanās un vietām attālināšanās (60.lpp., 68.lpp.), jo 'tā jādara' tuvību ilgstoši uzturēt reti iespējams. Tas iesāpina un iesajūto ikvienu iesaistīto, tas nav speciāli, tāda dzīve. To pieredzu arī tiešā veidā, prozaiski, ikdienā, sadzīvē, realitātē. Var ilgoties tuvības, cerīgi priecāties vai skumt un tomēr reizēm attapties mirklī, vietā, secināt, ka notikusi attālināšanās, un kas zina, vai tas noslēgums vai citu iespēju kādreiz rašana. Arī tuvās attiecības transformējās jaunos veidos, jaunās sapratnēs, citos līmeņos. Var notikt dažādi, sajūtas mainīgas, tāpat reizēm cilvēki, dzīve. To samanīju dzejā. Iespējams, kaut ko pieliku arī šobrīdējās domās no sevis, minējumos.

Dzejas sajūtas, ko stāsta Agnese Rutkēviča ir vispirms cilvēciskuma caurdvestas, ticīgi cerīgi ilgojoties un smeldzīgi skumjās reizēm esot. Vārdi un teikumi kā veltījums cilvēku skaistumam un dzīves reizēm teju pārpasaulīgajam baudījumam. Dabas norises un gadalaiku maiņas, mežs, koki, pilsētas, acu aizvēršana, skropstas, klusums, tuvums, attālums, daudzbalsīgums.

Nolasījās arī valodas, vārdu saspēles. Piemēram, radoši dažādi izgaismojot vārdus. "Izturēt" (grāmatā 19.lpp., šeit zemāk, citējumā zem foto) - cilvēka cerības izturēt, ja būs lemts, bet balss, to sakot, aizlūzt, balss neiztur. Vai atvadas, kas plosa kādu, kurš neatvadās (30.lpp. un citējums zemāk). Nenākšana tuvāk, nemaz nemācēšana, neprasme būt tuvāk (73.lpp., noslēdzošais citējums). Kā arī, vadmotīvs - "vietām cilvēki un vietām vientulība". Arī citviet saspēles. Tas piešķīra sajūtu tekstam papildu vērtību, - valodas skaistumu. Jo šī ir. Skaista. Grāmata. Dzeja. Iesaku rudenī, gaidāmajā ziemā!

 "skrosptās siro
salnas" // 14.lpp.

"ja mēs to visu izturēsim
kāds iesāk un nepabeidz
balss neiztur" // 19.lpp.

 "migla pieelpo tukšumu krastā,
kurā viņa ieradusies uz laiku,
uz neziņu, uz īsu brīdi" // 29.lpp.

"vējš plosa mežu
kā atvadas plosa kādu
kurš neatvadās" // 30.lpp.

 "Gājēju virtenes tik spožām acīm kā cerība. Tuvojas. Attālinās" // 60.lpp.

"kā daudzbalsīgs koris nolīst
lietus debesu acu pilieni
apklust koki un ieritinās savās mizās" // 62.lpp.

 "- Nenāciet tuvāk! - kliedz putni
- Nemākam tuvāk! - kliedz divas ēnas,

mirušas galotnē, dzīvas saknē." // 73.lpp.