piektdiena, 2019. gada 11. janvāris

"Kailsals"

Dzejas izdevums, ko lasu trešo reizi triju gadu laikā:
2017.gadā pirmo reizi, tad 2018.gadā, un arī šo - 2019.gadu gadu esmu iesākusi vēlreiz pārlasot.
Daina Sirmā "Kailsals".

Joprojām ļoti.

Šajā gadījumā kaut kas mazdrusku iracionāls, neizskaidrojams; pieļauju, var būt personiski; sajūtu ziņā saistās ar ko radniecīgu, dažos būtiskajos dzīves tvērumos. Kaut kas, kas vairs nav jaunības pavisam maksimālisms, nav mūsdienās populārā dinamika un trauksmainība, vairāk kā mierinošas atjautas. Un ļoti patīk tieši šī mierīgākā, mierinošākā sajūta. Patīk arī no tā skatupunkta, ka "Kailsals" dzejā nāk itin pieņemošāks, ne tik ļoti uz sevi vai kaut ko vienu noteikti vēlamo virzīts. Tas kopumā mēdz būt dažkārt nomanāms arī iejūtīgāku sarunbiedru acu skatienos, viņu jēgas redzējumos/izpaudumos - saudzīgāka, pēc iespējām, reakcija uz apkārtni un apkārtējiem, ne tik bieži kāpināto emociju izpausmes. Man arvien tas vēl tikai jāmācās, mēģinājumos, procesā, ar atkāpēm. 
Un šeit, Dainas Sirmās dzejas rindās daļēji arī to mācos. Dzīvi mazliet, reizēm kaut kur vidusceļā.
Saudzējošāk.

Tāpēc. Absolūti sirdī. Tuva, mierinoša dzeja.


 "koku skolā es mācījos 
novembrī ziedēt"

(lēnīgajās dabas pastaigās mācos mierīgākai būt) 

"mijkrēšļa stari
tomēr samaksā sarmā un spīgulīšos"


"tavu skatienu šalkoņā liegā
melna plaukst nakts
ar zelta otiņu rokā"


"Ar katru dienu es kļūstu jaunāka.
Brūces, ko cērt tavi vārdi, ieauž jaunus rētaudus manī.
Kad visa kļūšu vieni vienīgi rētaudi,
es būšu no jauna piedzimusi.
Tu būsi mana māte."

(sarunas, saskaršanās sajūtās, mainīgums audzina/dziedina)

"sniega lauks putenī
apvārsnī neredz vairs mežu"


"Tilts pāri upei kā upe - 
vijīgs, silts, maigs, piegulošs,
ar niedrēm, kalmēm, skalbēm sačukstas,
klēpī ucina zivis,
nāk pāri pats sev plūdos un palos,
ūdensrozes plaukst pirkstu galos.

Upe zem tilta kā tilts,
stinga kā betons, kā dzelzs."  

Nav komentāru: