Nikola Jūna "Viss, itin viss"

Labestīgi, sirsnīgi, viegli lasāms, jauneklīgs stāsts! Varētu teikt, piemērots pusaudžu auditorijai, bet ne tikai. Ir skaisti lasīt par pirmo jūtu mošanos dzīvē, par bailēm ļauties, un tomēr ļaušanos. Kā arī, priecē smalki, melnbalti noskaņu zīmējumi, ko radījis grāmatas autores dzīvesbiedrs. Savukārt teksts mijas ar sižeta stātījumu un vietām saraksti e-pastā. Dažādota grāmata.

Ja ir lasīti un ir patikuši tādi publicējumi kā Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vaina", Reinbovas Rouelas "Eleonora un Pārks", tad pastāv iespēja, ka patiks arī "Viss, itin viss". Varbūt šeit neatradīsies tik dziļš vēstījums, cik vienkārši sirsnīgi, dzīvi apliecinoši meklējumi.

"Tas, ka tu nespēj izbaudīt visu, nenozīmē, ka tev nav jāizbauda nekas." (86.lpp.)

"Tāpēc cilvēki viens otram pieskaras. Reizēm ar vārdiem nepietiek." (112.lpp.)

- Atnesīsi, lūdzu, papīru?

- Nu jau... Sākas?

- Jā.

- Tad uzreiz varēja pasūtīt grāmatu ar salvetēm.
     

Tā izskan mana dzīvesdrauga komentārs par apraudāšanos, ko mēdzu šad tad pabaudīt, ļaujoties, lasot kādas skumjas vietas grāmatās. Neanalizējot, nepamatojot. Tā vienkārši. Vai arī - iesmejoties, esot emocijās.


"Fotogrāfija ir tāda kā laika mašīna. Mana istaba izplēn, un es atrodos tajā pludmalē, kur mani ieskauj mīlestība, sāļais okeāna gaiss, gaistošais siltums un saulrieta izstieptās ēnas." (167.lpp.)

Bet tikmēr, pie mums, šī gada siltā novembra noslēgumā, laukā paspējis uzsnigt pirmais sniegs.

Inga Gaile "Piena ceļi"

Viņa. Sieviete. Bieži palikusi noliektu galvu. Tais brīžos viena. Asarām straumēs. Vārdi sāpīgi trāpījuši. Viņa. Tā, kas kādam nav. Pietiekami jauka, pietiekami slaida, skaista. Kurai nav "astoņpadsmit roku, lai pabarotu bērnus, aprūpētu mammu un vēl uzkoptu".

Viņa - vairāku stāstu liriskā varone - mēro ceļu no nedrošības uz savas izvēles apzinātu atzīšanu, sava dzīves ceļa uzsākšanu, pieņemtā lēmuma īstenošanu. Iesākumā jauna, vēl meitene, kurai iedvests, ka ne ar ko nav īpaša, ka nekā jēdzīga. Un pēc tam, pakāpeniski, jau ar pieredzi, viņa vairāk apgūst un atgūst sevi.

"Es stāvu gaismas šaltī.
Tātad viņiem ne vienmēr ir taisnība. Tātad es varbūt nemaz neesmu tik šausmīga. Tad varbūt es varu iet un grauzt savus zaļos kātus un sapņot aiz šķūņa. Tātad varbūt es varu skriet. Tātad varbūt es varu raudāt, kad viņa uzvelk savu plašķi un aiziet. Varbūt es varu."
/stāsts "Stāvu gaismas šaltī"/

Grāmatā ir garīgas nostājas skaistums.
Autore, kā vēsta populārs meklētājs tiešsaistes pārlūkā, ir skaista un arī gana enerģiska.
Ar savu redzējumu, savu vārdu, balsi.
Un viņa nevis "varbūt", bet jau ir ļoti daudz paveikusi, joprojām paveic, un viss vēl notiks.
Ne perfekcijās vai ideālismā, bet kā cilvēks, reāls arī ikdienas dzīvē. Kā cilvēks - radoša personība.
Viņa - māte, kuru sastopam "Piena ceļu" lappusēs.

 

Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Visa mirklīgi pazibošā līdzsvarošanās mēģinājumi.
Dienu riti abos virzienos, gan tuvojoties pieredzētajam, gan atlaižot, kad brīdis pienāk.

Grāmata, kā atmiņu plaiksnījumi, cits citam pārklājas, vietām atstāj sajūtu, ka atcerēšanās momenti nekad nav kontrolējami, tā ir kā pašsaprotamība, eksistences dāvana, un arī kaut kas nenotverams, - "mana papīra atmiņa" (96.lpp.).

Grāmata Modas balsī liegi vaicā...

Vai mēs tiešām zinām, kā par mums domā mūsu mātes, (kad pašas jau esam kļuvušas mātes), kā par mums domā mūsu tuvākie? Mātes (ikviens vistuvākais cilvēks), domā ar sirsnību, lai gan varbūt ne vienmēr visu spējušas dot, ir pieļāvušas reiz arī kļūdas, nav bijušas līdz galam ideāli, bet vienmēr kaut kur paliek gaišums, tas vienkārši nav perfekts, tas ir cilvēcisks, un cilvēks... Arī mēs. Jā, vai gan ir nepieciešams atgādinājums, ka cilvēks ne vienmēr visu paspēj, izdara, vārdos pasaka.
Tomēr jūt gan.

"Viņa tur manu roku, taču necenšas notvert manu skatienu kādā no lifta spoguļu sienām. Viņa uz mani ir pārskaitusies. Šādi aizblandīdamās, es esmu viņu uztraukusi. Savādi, kā viss apgriežas ačgārni. Kad Helēna bija maza, viņa vienmēr bēga prom. Reizēm atradu viņa skolas somu līdz pusei pilnu ar džemperiem, apdauzītiem āboliem un mīļākajiem gliemežvākiem, bet, ja nu šādas pazīmes biju palaidusi garām nepamanītas, man nācās viņu meklēt tīrelī." (47.lpp.)

"Apstājos un nopētu viņas seju. Jā, es viņu pazīstu. Protams. Taču, ja neņem vērā to pīrsingu lūpā, viņa nudien varētu būt Helēna pirms daudziem gadiem, tās pašas blondās cirtas. Tikai viņa izskatās laimīgāka. Mana meita laikam ir laba mamma, tā izskatās." (223.lpp.)

Vai draudzība katrā vecuma gadalaikā ir vienādi spēcīga, nepārtraukti nozīmīga?

Jo Moda ik grāmatas nodaļā mēģina atcerēties sev pazīstamus cilvēkus, kurus laiku nav sastapusi, vēlas piedomāt par viņiem, paglabāt cerību, zināt, ka viņi bijuši ļoti svarīgi, joprojām ir, ka varbūt viss būs labi.

"Grīļodamās pieceļos, dārzs ap mani palsi mirguļo, nemetot ēnas, un piepeši tālumā pār kokiem iedzirkstas bāli zeltainas gaismas mēlītes. Rītausma uzplaiksnī kā izšauta lode. Ar pēdas iekšamlu iebīdu izkašņāto zemes kaudzi iekšā bedrē un piemīdu, lai svaigie rakumi atkal ir gludi un plakani. Austs rīts, un es esmu dārzā. Cik jauki, nudien. Cik skaisti. Ieelpot drusku svaiga gaisa un skatīties, kā lec saule." (68.-69.lpp.)

Laura Vinogradova "Izelpas"

Neliels izelpu krājums par to, ka dzīve... Ļoti dzīvojama. Vienlaikus ar to, ka jūtama, sāpāma, skumjama, kliedzama, sitama, smejama, mīlama, smaidāma, gaidāma, cerama. Dzīve - pagātnē, un tagadnē pieredzama, un nākotnē iespējama. Jo mēs vienā un tajā pašā laikā kaut ko zinām, bet kaut ko citu tikai minam un nezinām. Tam visam daudzkārt līdzāspastāvot. Cilvēkiem, notikumiem, bērnībai, pieaugušo izvēlēm, kļūdām, atkal citām izvēlēm, centieniem, gājumiem, ritējumiem. Sievietēm un vīriešiem, ar viņu katra vēlmēm, redzējumiem, iedabu.

"Es priecājos tik ļoti, ka viendien parkā uzlienu vītola zarā, kas noliecies pāri dīķim, un vēroju sevi ledus spogulī. Norauju cepuri un ar savu vēl pliko galvu laimīga sēžu kokā. Cilvēki, iedami garām, nekautrīgi mani pēta. Varbūt nav redzējuši daudz pieaugušo, kuri ziemas salā pliku galvu sēž kokā. Un man gribas viņiem saukt, ka es priecājos un lai priecājas arī viņi. Ir jādzīvo!"
/stāsts "Pļauka"/

Tuvojas ziema, spelgonis, aukstums, lietus, tumsa. Pirmais, zināma nepatika pret dabas stihijām, dienu iedalījumiem. Ātrāk Ziemassvētkus, pēc tam ātrāk pavasari. Šo visu nē. Kāpēc, priekš kam. Gribas baudījumu un patīkamo. Bet ir taču iespējams un gadiem to arī darām, izdzīvot gadalaikus. Katram mēnesim savs. Nedēļai. Notikumam. Protams, nav bez mitas tīkamais. Un tomēr, arī ir. Ik pa laikam. Smaids. Uzrunājoša grāmata. Spēcīgs vārds. Tuvs cilvēks. Sarunbiedrs. Filma. Pastaiga. Elpot dabu. Ainavas. Miera brīdis. Turpinājumi.

"Vai mana dzīve mainīsies, ja zināšu? Vai, saņemot atbildes, es atgūšu redzi? Vai būšu laimīgāks? Vai zināšana cilvēku dara laimīgu?"
/stāsts "Kailie koki"/

Tāpat, vai amats, vai ienākumi, vai māja, respekts un citi tie momenti dara? Ja dara laimīgu, labi. Jo ne sodīt. Bet, ja nedara, tātad kaut kas cits dara, - kas, kur, kad - Tevi Laimīgu?

Savukārt lasošo, skatošo, klausošo mani valdzina pārdomu rosinātāji, kas ļauj arī laiku pie sevis tā mierīgi nodabā. Jo ne uz visu ir atbildes. Bet sajūtas ir. Gandrīz uz visu. Uz šo stāstu krājumu, uz Lauras rakstīto sajūtas ir. Dažādas, jo arī stāsti dažādi, - skaudri, spēcīgi, dzīvot tiecīgi. Cerīgas kopumā sajūtas. Un prieks par iespēju. Jo lasīt interesanti, teksta ritējuma ziņā viegli, cilvēciski saprotami, dažu atskārsmju piepildījoši.

"Man vajadzēja tikai mierinājumu, kādu, ar kuru parunāt." 
/stāsts "Kaķis"/

Tāpēc par grāmatu autorei sirsnīgs paldies! Tiku sakustināta, domāta, justa, un parunājos ar šiem esības fragmentiem, izstāstītajiem momentiem, arī kliedzieniem un nesapratnēm, mēģinājumiem tālāk uz priekšu dzīvē, katram pēc iespējām un pēc viņa paša. Laimes.

"Aiz loga snieg. Jākobam nav aizkaru, kailie koki pa logu skatās uz mums. Melna nakts un lēns sniegs."
/stāsts "Kailie koki"/

Un mana rudens loga fotosajūta oktobra izelpā.

 

"Grāmata, kuras nav"

Nesen izlasīju kādu nelielu, viegli tveramu "Grāmatu, kuras nav. Kā izkļūt no vāveres riteņa un nopurināt putekļus no sava sapņa", autors - Alekss Novaks.

Rezumējoši: grāmata - motivators. Rosina, atgādina noticēt sev un vairāk darīt to, uz ko iekšēji ir vēlme virzīties (profesionāli, personiskajā dzīvē).

Bija vietas, kur ieteikumiem mazāk piekritu, bet kopumā - guvu šobrīd vajadzīgo motivāciju. Tāpat bija samanāmi izteikumi, kas tulkojumā latviešu valodā neskanēja īsti dabiski (oriģināls krievu valodā). Savukārt patika, ka autors piedāvā konkrētus ierosinājumus, tiesa, dažus no tiem kaut kur jau esmu lasījusi, bet šobrīd atsvaidzināju zināšanai.

Un pieturas punkti, kurus piefiksēju:

• nenoteikt termiņus personiskajām vēlmēm
  (zinu, ko vēlos, bet to, kad tieši, atstāju dzīvei - šoruden, nākamgad, vai arī - īstenosies kaut kas cits un citā laikā)
• iziet no pretējā un noteikt nevis maksimālo, bet gan - minimālo latiņu
  (nevis spēt vislabāk, un uztraukties, ja nesanāk, bet paveikt būtiskāko pašlaik)
• ja ir reizes, kad pozitīvisms neveidojas un mākslīgi to nevar radīt, tad vismaz būt neitrālāk
• trenēt spēju ļauties jaunajam, mazināt bailes no nezināmā
  (iet uz veikalu pa citu ceļu, aizbraukt ekskursijā uz vietu, kur nav būts, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no tās sfēras, kas interesē)

Dzīve. Dzeja

Svētdiena. Dzejas dienu 2018 noslēgums.

Diena saulaina. Bijām lēnā pastaigā ar suņmeiteni. Parkā uz soliņa sauļojās pusizmeties vīrs, zālītē apsēdusi kāda jauna sieviete ar viņas suņbiedru. Caur koku galotnēm, kā vienmēr, saule, un, kā vienmēr, tas šķiet poētiski, lai gan pieredzēts bieži, sižets atražojas, bet tik un tā, patīk. Telefonā, austiņās skan audiogrāmata angļu valodā, ko kādreiz esmu lasījusi latviski, zinu par ko tā ir, bet lielāko tiesu skanējuma nesaprotu, tomēr ieklausos, mēģinu atsvaidzināt svešvalodu.

Tā staigājoties, ienāk prātā kaut ko uzrakstīt par dzeju. Ne daudz. Kaut ko. Padalīties ar dažiem šī gada dzejas rindu atradumiem, kas kaut kad pierakstīti zilajā kladē, ko saņēmu dāvanā no tagad Anglijā dzīvojošās draudzenes, vai arī tikuši saglabāti datora grāmatzīmēs. Un pievienot pērnā rudens foto. Jo šoruden fotografēts mazāk. Ne tāpēc, ka iedvesmas mazāk vai negribas, bet ir kaut kā mierīgāk, vienkāršāk.

----------
update
me
you have access
to my
old version

search in the settings
and update manually

use me more
update me regularly

          Inga Pizāne, Having Never Met


----------
atklāsmes brīdī iesāpas krūtis
aug
kreisā lielāka
tai ir sirds

          Madara Gruntmane, Dzērājmeitiņa


----------
Nāk mazās lietas līdzsvarot,
viss lielais mēmi stāv aiz tām.

          Elīna Līce, Redzu

----------
sieviete stiepa pavasari
pa Tērbatas ielu līdz tirgum -
mazliet baltvīna,
dzelteni ziedi un
savāda aprīļa smeldze

katru reizi tevi satikt
ir kā nepārtraukti atvadīties -
āda fotogrāfiski konstatē
tava attēla izdzišanu
atmiņu vien skartajā
teritorijā

          Iveta Ratinīka, tikko & tikai

----------
Postkomunikācija

Visi operatori ir aizņemti.
Vai tas nozīmē, ka jau nākamajā brīdī -
viņi būs brīvi un laimīgi?
Bagāti un veiksmīgi?
Neatkarīgi un mierīgi?

          Sergejs Timofejevs, Реплика / Replika

----------
Viss ir labi

Viss ir labi.
Kokiem no rīta
pret bālām debesīm tīri
ierakstījies ik zars, sniegā
spēlējas vāveres, istabā vaļā
grāmata uz galda,
blakām logam. Viss
ir labi.

          Valda Dreimane, Kad dzīvošu otru reizi

----------
un pat nav laika atskatīties
klapatas klapatas
skrien uz apli
ne apstāties
ne apsēsties
ne parunāt ar draugu
sak kā tad tev klājas
pat neiespēj
uzpīpēt skriedams
sākas jauns aplis
arvien ātrāk un ātrāk
bet bērni stāv blakus
līksmi sauc
skatieties skatieties
kāds skaists zirdziņš

             Aleksandrs Makarovs-Krotkovs,
http://www.punctummagazine.lv/2018/07/27/neka-lieka/

Paolo Konjeti "Astoņi kalni"

"- Ja kāds nolemj dzīvot kalnos, tas nozīmē, ka lejā viņam neliek mieru.
- Un kas ir lejā?
- Saimnieki. Armijas. Priesteri. Priekšnieki. Kā nu kurā gadījumā." (40.lpp.)

Grāmata - Paolo Konjeti "Astoņi kalni", kas jau ar pirmajiem iespaidiem vedināja domāt par nesteidzīgu, meditatīvu, mierīgu, iekšupvērstu stāstu par bērnību, attiecībām ar vecākiem, pieaugšanu, draudzības līkločiem. 

"Mēs satikāmies it kā eksistenciālā pauzē, kad kaut kas ir beidzies, bet nekas jauns vēl nav sācies, lai gan to abi sapratām tikai krietni vēlāk." (152.lpp.)

Tomēr, kā izrādījās, stāsta iesākums man nebūt nevedās tik viegli lasāms. Patika psiholoģiskie, pārlieku neuzsvērtie, tikko jaušamie ļaužu un apkārtējās vides, dabas apraksti. Lai gan, sākumā pietrūka mazliet lielākas ticamības, konkrētāku detaļu, vairāk atklājošu iemeslu notiekošajam, kāpēc kaut kas norisinās tieši tādā veidā. Likās paskumjš pamatos vēstījums, kas šķietami tālu neved. Iespējams, nav arī vienmēr noteikti jābūt skaidram galamērķim, var būt dzīve pašas dzīves dēļ, process, bet visvairāk sāka aizraut tieši posms tekstā, par jau pieaugušo dzīvi, kurā atklājās detaļas. Secinājumi, pieļāvumi. 

Detaļas ir tas, kas saista daiļliteratūrā. Ne tikai stāsts par to, kā kaut kas paveikts vai, kā, iespējams, nevajadzētu, jo pēc tam atklājas sekas, bet tieši nelielie sīkumi, pārdomu brīži, žesti, viedokļu maiņas, kad izrādās... Un tālāk seko tas, kas atklājas. Var būt arī ne līdz galam pateiktais, tomēr no aizklātāka top vairāk sajūtams, secināms. Tādā ziņā, grāmatas noslēgumā palika spēcīga pēcsajūta, kā dēļ es priecājos, ka izlasīju šo darbu, un vēl mazliet atstāju sev telpu paturpināt pārdomas iekšēji.
 

" - Zini, nav svarīgi, cik ilgs laiks būs vajadzīgs. Šai darbā nevajag par to pārāk domāt, citādi var saiet sviestā, - viņš teica.
- Tad par ko gan vajag domāt?
- Par šodienu. Paskaties, cik skaista diena!" (120.lpp.)

"Tā nu es sāku raudzīties uz visu šo avantūru mazliet citām acīm. Līdz šim biju domājis, ka atrodos šeit tikai sava tēva dēļ, lai paklausītu viņa gribai, lai izpirktu savu vainu. Taču brīdī, kad redzēju Bruno iztēlojam gaisā izkapti, saņemtais mantojums man likās drīzāk tikai kā atlīdzinājums, kā vēl viena iespēja atjaunot pārrautās draudzības saites." (121.lpp.)

"- Kas tur uz auduma rakstīts? Viņš pavaicāja.
- Lūgšanas par veiksmi, - es atbildēju. - Lūgšanas par pārticību. Mieru. Harmoniju.
- Un tu tam tici?
- Kam? Harmonijai?
- Nē, lūgšanu spēkam.
- Nezinu, tomēr tas uzlabo man omu. Tas jau nav maz, vai ne?
- Nav gan, tev taisnība." (205.lpp.)