Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Visa mirklīgi pazibošā līdzsvarošanās mēģinājumi.
Dienu riti abos virzienos, gan tuvojoties pieredzētajam, gan atlaižot, kad brīdis pienāk.

Grāmata, kā atmiņu plaiksnījumi, cits citam pārklājas, vietām atstāj sajūtu, ka atcerēšanās momenti nekad nav kontrolējami, tā ir kā pašsaprotamība, eksistences dāvana, un arī kaut kas nenotverams, - "mana papīra atmiņa" (96.lpp.).

Grāmata Modas balsī liegi vaicā...

Vai mēs tiešām zinām, kā par mums domā mūsu mātes, (kad pašas jau esam kļuvušas mātes), kā par mums domā mūsu tuvākie? Mātes (ikviens vistuvākais cilvēks), domā ar sirsnību, lai gan varbūt ne vienmēr visu spējušas dot, ir pieļāvušas reiz arī kļūdas, nav bijušas līdz galam ideāli, bet vienmēr kaut kur paliek gaišums, tas vienkārši nav perfekts, tas ir cilvēcisks, un cilvēks... Arī mēs. Jā, vai gan ir nepieciešams atgādinājums, ka cilvēks ne vienmēr visu paspēj, izdara, vārdos pasaka.
Tomēr jūt gan.

"Viņa tur manu roku, taču necenšas notvert manu skatienu kādā no lifta spoguļu sienām. Viņa uz mani ir pārskaitusies. Šādi aizblandīdamās, es esmu viņu uztraukusi. Savādi, kā viss apgriežas ačgārni. Kad Helēna bija maza, viņa vienmēr bēga prom. Reizēm atradu viņa skolas somu līdz pusei pilnu ar džemperiem, apdauzītiem āboliem un mīļākajiem gliemežvākiem, bet, ja nu šādas pazīmes biju palaidusi garām nepamanītas, man nācās viņu meklēt tīrelī." (47.lpp.)

"Apstājos un nopētu viņas seju. Jā, es viņu pazīstu. Protams. Taču, ja neņem vērā to pīrsingu lūpā, viņa nudien varētu būt Helēna pirms daudziem gadiem, tās pašas blondās cirtas. Tikai viņa izskatās laimīgāka. Mana meita laikam ir laba mamma, tā izskatās." (223.lpp.)

Vai draudzība katrā vecuma gadalaikā ir vienādi spēcīga, nepārtraukti nozīmīga?

Jo Moda ik grāmatas nodaļā mēģina atcerēties sev pazīstamus cilvēkus, kurus laiku nav sastapusi, vēlas piedomāt par viņiem, paglabāt cerību, zināt, ka viņi bijuši ļoti svarīgi, joprojām ir, ka varbūt viss būs labi.

"Grīļodamās pieceļos, dārzs ap mani palsi mirguļo, nemetot ēnas, un piepeši tālumā pār kokiem iedzirkstas bāli zeltainas gaismas mēlītes. Rītausma uzplaiksnī kā izšauta lode. Ar pēdas iekšamlu iebīdu izkašņāto zemes kaudzi iekšā bedrē un piemīdu, lai svaigie rakumi atkal ir gludi un plakani. Austs rīts, un es esmu dārzā. Cik jauki, nudien. Cik skaisti. Ieelpot drusku svaiga gaisa un skatīties, kā lec saule." (68.-69.lpp.)

Laura Vinogradova "Izelpas"

Neliels izelpu krājums par to, ka dzīve... Ļoti dzīvojama. Vienlaikus ar to, ka jūtama, sāpāma, skumjama, kliedzama, sitama, smejama, mīlama, smaidāma, gaidāma, cerama. Dzīve - pagātnē, un tagadnē pieredzama, un nākotnē iespējama. Jo mēs vienā un tajā pašā laikā kaut ko zinām, bet kaut ko citu tikai minam un nezinām. Tam visam daudzkārt līdzāspastāvot. Cilvēkiem, notikumiem, bērnībai, pieaugušo izvēlēm, kļūdām, atkal citām izvēlēm, centieniem, gājumiem, ritējumiem. Sievietēm un vīriešiem, ar viņu katra vēlmēm, redzējumiem, iedabu.

"Es priecājos tik ļoti, ka viendien parkā uzlienu vītola zarā, kas noliecies pāri dīķim, un vēroju sevi ledus spogulī. Norauju cepuri un ar savu vēl pliko galvu laimīga sēžu kokā. Cilvēki, iedami garām, nekautrīgi mani pēta. Varbūt nav redzējuši daudz pieaugušo, kuri ziemas salā pliku galvu sēž kokā. Un man gribas viņiem saukt, ka es priecājos un lai priecājas arī viņi. Ir jādzīvo!"
/stāsts "Pļauka"/

Tuvojas ziema, spelgonis, aukstums, lietus, tumsa. Pirmais, zināma nepatika pret dabas stihijām, dienu iedalījumiem. Ātrāk Ziemassvētkus, pēc tam ātrāk pavasari. Šo visu nē. Kāpēc, priekš kam. Gribas baudījumu un patīkamo. Bet ir taču iespējams un gadiem to arī darām, izdzīvot gadalaikus. Katram mēnesim savs. Nedēļai. Notikumam. Protams, nav bez mitas tīkamais. Un tomēr, arī ir. Ik pa laikam. Smaids. Uzrunājoša grāmata. Spēcīgs vārds. Tuvs cilvēks. Sarunbiedrs. Filma. Pastaiga. Elpot dabu. Ainavas. Miera brīdis. Turpinājumi.

"Vai mana dzīve mainīsies, ja zināšu? Vai, saņemot atbildes, es atgūšu redzi? Vai būšu laimīgāks? Vai zināšana cilvēku dara laimīgu?"
/stāsts "Kailie koki"/

Tāpat, vai amats, vai ienākumi, vai māja, respekts un citi tie momenti dara? Ja dara laimīgu, labi. Jo ne sodīt. Bet, ja nedara, tātad kaut kas cits dara, - kas, kur, kad - Tevi Laimīgu?

Savukārt lasošo, skatošo, klausošo mani valdzina pārdomu rosinātāji, kas ļauj arī laiku pie sevis tā mierīgi nodabā. Jo ne uz visu ir atbildes. Bet sajūtas ir. Gandrīz uz visu. Uz šo stāstu krājumu, uz Lauras rakstīto sajūtas ir. Dažādas, jo arī stāsti dažādi, - skaudri, spēcīgi, dzīvot tiecīgi. Cerīgas kopumā sajūtas. Un prieks par iespēju. Jo lasīt interesanti, teksta ritējuma ziņā viegli, cilvēciski saprotami, dažu atskārsmju piepildījoši.

"Man vajadzēja tikai mierinājumu, kādu, ar kuru parunāt." 
/stāsts "Kaķis"/

Tāpēc par grāmatu autorei sirsnīgs paldies! Tiku sakustināta, domāta, justa, un parunājos ar šiem esības fragmentiem, izstāstītajiem momentiem, arī kliedzieniem un nesapratnēm, mēģinājumiem tālāk uz priekšu dzīvē, katram pēc iespējām un pēc viņa paša. Laimes.

"Aiz loga snieg. Jākobam nav aizkaru, kailie koki pa logu skatās uz mums. Melna nakts un lēns sniegs."
/stāsts "Kailie koki"/

Un mana rudens loga fotosajūta oktobra izelpā.

 

"Grāmata, kuras nav"

Nesen izlasīju kādu nelielu, viegli tveramu "Grāmatu, kuras nav. Kā izkļūt no vāveres riteņa un nopurināt putekļus no sava sapņa", autors - Alekss Novaks.

Rezumējoši: grāmata - motivators. Rosina, atgādina noticēt sev un vairāk darīt to, uz ko iekšēji ir vēlme virzīties (profesionāli, personiskajā dzīvē).

Bija vietas, kur ieteikumiem mazāk piekritu, bet kopumā - guvu šobrīd vajadzīgo motivāciju. Tāpat bija samanāmi izteikumi, kas tulkojumā latviešu valodā neskanēja īsti dabiski (oriģināls krievu valodā). Savukārt patika, ka autors piedāvā konkrētus ierosinājumus, tiesa, dažus no tiem kaut kur jau esmu lasījusi, bet šobrīd atsvaidzināju zināšanai.

Un pieturas punkti, kurus piefiksēju:

• nenoteikt termiņus personiskajām vēlmēm
  (zinu, ko vēlos, bet to, kad tieši, atstāju dzīvei - šoruden, nākamgad, vai arī - īstenosies kaut kas cits un citā laikā)
• iziet no pretējā un noteikt nevis maksimālo, bet gan - minimālo latiņu
  (nevis spēt vislabāk, un uztraukties, ja nesanāk, bet paveikt būtiskāko pašlaik)
• ja ir reizes, kad pozitīvisms neveidojas un mākslīgi to nevar radīt, tad vismaz būt neitrālāk
• trenēt spēju ļauties jaunajam, mazināt bailes no nezināmā
  (iet uz veikalu pa citu ceļu, aizbraukt ekskursijā uz vietu, kur nav būts, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no tās sfēras, kas interesē)

Dzīve. Dzeja

Svētdiena. Dzejas dienu 2018 noslēgums.

Diena saulaina. Bijām lēnā pastaigā ar suņmeiteni. Parkā uz soliņa sauļojās pusizmeties vīrs, zālītē apsēdusi kāda jauna sieviete ar viņas suņbiedru. Caur koku galotnēm, kā vienmēr, saule, un, kā vienmēr, tas šķiet poētiski, lai gan pieredzēts bieži, sižets atražojas, bet tik un tā, patīk. Telefonā, austiņās skan audiogrāmata angļu valodā, ko kādreiz esmu lasījusi latviski, zinu par ko tā ir, bet lielāko tiesu skanējuma nesaprotu, tomēr ieklausos, mēģinu atsvaidzināt svešvalodu.

Tā staigājoties, ienāk prātā kaut ko uzrakstīt par dzeju. Ne daudz. Kaut ko. Padalīties ar dažiem šī gada dzejas rindu atradumiem, kas kaut kad pierakstīti zilajā kladē, ko saņēmu dāvanā no tagad Anglijā dzīvojošās draudzenes, vai arī tikuši saglabāti datora grāmatzīmēs. Un pievienot pērnā rudens foto. Jo šoruden fotografēts mazāk. Ne tāpēc, ka iedvesmas mazāk vai negribas, bet ir kaut kā mierīgāk, vienkāršāk.

----------
update
me
you have access
to my
old version

search in the settings
and update manually

use me more
update me regularly

          Inga Pizāne, Having Never Met


----------
atklāsmes brīdī iesāpas krūtis
aug
kreisā lielāka
tai ir sirds

          Madara Gruntmane, Dzērājmeitiņa


----------
Nāk mazās lietas līdzsvarot,
viss lielais mēmi stāv aiz tām.

          Elīna Līce, Redzu

----------
sieviete stiepa pavasari
pa Tērbatas ielu līdz tirgum -
mazliet baltvīna,
dzelteni ziedi un
savāda aprīļa smeldze

katru reizi tevi satikt
ir kā nepārtraukti atvadīties -
āda fotogrāfiski konstatē
tava attēla izdzišanu
atmiņu vien skartajā
teritorijā

          Iveta Ratinīka, tikko & tikai

----------
Postkomunikācija

Visi operatori ir aizņemti.
Vai tas nozīmē, ka jau nākamajā brīdī -
viņi būs brīvi un laimīgi?
Bagāti un veiksmīgi?
Neatkarīgi un mierīgi?

          Sergejs Timofejevs, Реплика / Replika

----------
Viss ir labi

Viss ir labi.
Kokiem no rīta
pret bālām debesīm tīri
ierakstījies ik zars, sniegā
spēlējas vāveres, istabā vaļā
grāmata uz galda,
blakām logam. Viss
ir labi.

          Valda Dreimane, Kad dzīvošu otru reizi

----------
un pat nav laika atskatīties
klapatas klapatas
skrien uz apli
ne apstāties
ne apsēsties
ne parunāt ar draugu
sak kā tad tev klājas
pat neiespēj
uzpīpēt skriedams
sākas jauns aplis
arvien ātrāk un ātrāk
bet bērni stāv blakus
līksmi sauc
skatieties skatieties
kāds skaists zirdziņš

             Aleksandrs Makarovs-Krotkovs,
http://www.punctummagazine.lv/2018/07/27/neka-lieka/

Paolo Konjeti "Astoņi kalni"

"- Ja kāds nolemj dzīvot kalnos, tas nozīmē, ka lejā viņam neliek mieru.
- Un kas ir lejā?
- Saimnieki. Armijas. Priesteri. Priekšnieki. Kā nu kurā gadījumā." (40.lpp.)

Grāmata - Paolo Konjeti "Astoņi kalni", kas jau ar pirmajiem iespaidiem vedināja domāt par nesteidzīgu, meditatīvu, mierīgu, iekšupvērstu stāstu par bērnību, attiecībām ar vecākiem, pieaugšanu, draudzības līkločiem. 

"Mēs satikāmies it kā eksistenciālā pauzē, kad kaut kas ir beidzies, bet nekas jauns vēl nav sācies, lai gan to abi sapratām tikai krietni vēlāk." (152.lpp.)

Tomēr, kā izrādījās, stāsta iesākums man nebūt nevedās tik viegli lasāms. Patika psiholoģiskie, pārlieku neuzsvērtie, tikko jaušamie ļaužu un apkārtējās vides, dabas apraksti. Lai gan, sākumā pietrūka mazliet lielākas ticamības, konkrētāku detaļu, vairāk atklājošu iemeslu notiekošajam, kāpēc kaut kas norisinās tieši tādā veidā. Likās paskumjš pamatos vēstījums, kas šķietami tālu neved. Iespējams, nav arī vienmēr noteikti jābūt skaidram galamērķim, var būt dzīve pašas dzīves dēļ, process, bet visvairāk sāka aizraut tieši posms tekstā, par jau pieaugušo dzīvi, kurā atklājās detaļas. Secinājumi, pieļāvumi. 

Detaļas ir tas, kas saista daiļliteratūrā. Ne tikai stāsts par to, kā kaut kas paveikts vai, kā, iespējams, nevajadzētu, jo pēc tam atklājas sekas, bet tieši nelielie sīkumi, pārdomu brīži, žesti, viedokļu maiņas, kad izrādās... Un tālāk seko tas, kas atklājas. Var būt arī ne līdz galam pateiktais, tomēr no aizklātāka top vairāk sajūtams, secināms. Tādā ziņā, grāmatas noslēgumā palika spēcīga pēcsajūta, kā dēļ es priecājos, ka izlasīju šo darbu, un vēl mazliet atstāju sev telpu paturpināt pārdomas iekšēji.
 

" - Zini, nav svarīgi, cik ilgs laiks būs vajadzīgs. Šai darbā nevajag par to pārāk domāt, citādi var saiet sviestā, - viņš teica.
- Tad par ko gan vajag domāt?
- Par šodienu. Paskaties, cik skaista diena!" (120.lpp.)

"Tā nu es sāku raudzīties uz visu šo avantūru mazliet citām acīm. Līdz šim biju domājis, ka atrodos šeit tikai sava tēva dēļ, lai paklausītu viņa gribai, lai izpirktu savu vainu. Taču brīdī, kad redzēju Bruno iztēlojam gaisā izkapti, saņemtais mantojums man likās drīzāk tikai kā atlīdzinājums, kā vēl viena iespēja atjaunot pārrautās draudzības saites." (121.lpp.)

"- Kas tur uz auduma rakstīts? Viņš pavaicāja.
- Lūgšanas par veiksmi, - es atbildēju. - Lūgšanas par pārticību. Mieru. Harmoniju.
- Un tu tam tici?
- Kam? Harmonijai?
- Nē, lūgšanu spēkam.
- Nezinu, tomēr tas uzlabo man omu. Tas jau nav maz, vai ne?
- Nav gan, tev taisnība." (205.lpp.)

Nelasīšanas posmi

Dažreiz tādi posmi atgadās - kaut kā, kas ierasti darīts, nedarīšanas vai mazāk darīšanas laiks.

Piemēram, nelasīšanas posmi, kad lasīts krietni mazāk. Domāju, tas ir pilnīgi dabiski. Tas nav nekas neparasts. Kādā dzīves jomā pārsvarā ikviens ar to saskaras. Iemesli visdažādākie.

• Laiks tobrīd aizpildīts ar kaut ko citu, ne mazāk tīkamu, izklaidi vai vaļasprieku. 
• Pārmaiņas dzīvē, kuru ietvaros domās un/vai darbībā vajag pievērsties kaut kam citam.
• Ir zināma pārsātināšanās, piesātinājums, vajag pauzi.

Vienkārši, tāda dzīve. Uztraukumam tādēļ nav pamata.
Bet ir pamats - atļaut sev to, kas notiek tieši tai brīdī. Atļaut sev kaut ko arī mazāk darīt. Nogaidīt.
Dzīves mainīguma ietvaros, vēlāk kaut kas vēlreiz pamainīsies, radīsies jauni impulsi, jauni iespaidi, iedvesmas brīži, aktīvāki savukārt posmi.

Un tas nenozīmē, ka noteikti mazinās patika uz darbību, kas kādubrīd netiek ierasti daudz veikta.
Mazāk nenozīmē mazāk patikt.
Visu laiku intensitātē, virsotnē atrasties ne vienmēr ir iespējams.
Taču var iegūt šībrīža pārtraukuma pieredzi.

P.S. Foto tapuši aptuveni pirms pusgada.
Grāmata: Ingere Frīmansone "Kailo sieviešu sala"

Migla

Kādu rītu bija ļoti skaista migla. 
Un ar miglu man ir īpaša saskarsme. 
Nomierina. 
Liekas skaista. 
Saudzējoša. Meditatīva. 
Tad tapa pierakstu grāmatzīme. 
Un grāmatas lasīšanas noskaņa.