Dzeja kā vērošana

Ar ko jums mēdz asociēties dzeja?

Reizēm man šķiet dzeja kā meditācija. Kā vērojumi. Un analogi dzīvei, tas dažādi. Mēdz būt skumjas, mēdz melanholija, taču turpat līdzās apkārtnes un apkārtējo skaistums, sirds, gaišums, dabiskās pārejas, mainīgums, toņkārtas, gradācijas. Līdzīgas sajūtas, kad šķīru lappuses Andra Ogriņa dzejas darbā "Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr". Mazliet tā it kā tur dzīve. Un kāda dzīve? Nevienāda, neparedzama reizēm. Visu (gandrīz) ietveroša. Ar katra cilvēka viņa personisko rokrakstu. Dzejnieka rokraksts – viņa balss, sajūtu noskaņas. 

"pilsēta ir pāraudzis mežs ar nostīgotu kvartetu" // 8.lpp.

"migla patīkami notušē apkārtni
pielaiza asos stūrus" // 19.lpp.

"pavērot apkārtni
neiestigt uz āru izgrieztajā iekšpusē" // 21.lpp.

Uzrunāja arī intervija "Dzejas velobrauciens kopā ar Andri Ogriņu", kurā runāts par radīšanas procesu kā noslēpumu, dzejas motīvu simboliskumu, klātesošumu, būšanu saprotamam (vai vienkāršākam? jebšu cilvēciski skaidrākā, arī atklātākā valodā runāšanu?), nāvi (Epikūra sakarā), dzīvi.

"vienīgā asinsradniecība kam tu spēj izsekot
ir pašam ar sevi" // 60.lpp.

"pirmajām lietavām seko pirmās sniegavas
lietuslāses
nākamajā dzīvē ir sniegpārslas
tukšo debesu
ornamenti" // 67.lpp.

Lasīju grāmatu brīvdienās un, izejot foto pastaigā, drusku palasīju priekšā balsī rītam, sev, sunītim, kurš tenterēja līdzās vai lodāja krūmājos. Bija sajūta, ka rindas nākušas īstajā brīdī. Ka tieši šai laikā, kad neparedzamība, daudz visa, bijusi barga ziema, pavasara alkas, vasaras svelme, – bez "nospriegotiem" mudinājumiem, dzīves meditatīvi vērojumi dzejā.