Kā pagājusi (un vēl turpina būt) vasara? Ainavu skaistumā. Sarunās, pierakstos, arī klusumā. Ļoti baudot siltumu, gaismu un visu vasarīgo, pēc garās ziemas un ilgi nākušā pavasara. Nav zināms, ko nesīs rudens un nākamā ziema, tāpēc jo vairāk. Šis mirklis, šis laiks, šodiena, šis mēnesis – augusts. Un nevar neuzrakstīt par dzejas grāmatu, kurā mēnesis – augusts minēts vairākkārt.
Ievas Rupenheites "Palaidiet sievieti" – dzeja, kas, līdzīgi kā autores sacītajā, "iezīmē ainavas slāņus un plānus padara nebūtiskus" (9.lpp.). Jo cik gan daudz ir iespējams kaut ko saplānot dzīvē uz priekšu? Sievietes (dzejas liriskajā balsī) dzīvē notiek mijiedarbība starp praktisko, reāliju pilno dzīvi, kurā, piemēram, "priekšnamā skrāpējas kaķis kādam būs jāceļas ielaist" (71.lpp.) un iekšējo noskārsmju pasauli – "dzīvot vajag vieglāk ar līdzenumu bez mokām un apvārsni kokos" (19.lpp.).
Kopumā uzrunāja. Sākumā vajadzēja ielasīties. Taču, lappusēm vedot tekstā un sajūtās dziļāk, notika skaistuma sabalsošanās ("tai meža vēlībā ar karstu priežu smaržu", 83.lpp.) ar domu ("jūtu depozīts ir filma analogajā kamerā lēna ekspozīcija", 26.lpp.). Kā lasītājs es vēlos ieraudzīt dzejā mirkli maiguma un skaudruma vienlaikus, abus, daudzpusējāk, vēlību dvēselei, balansu. Šeit to sastapu.
"klusums iestājas
tas ir tāds gadalaiks" / 74.lpp."oglīte krūšu rajonā
brendijs vienatnē
sāpes ik rītu cituviet
tās neļaus zaudēt jums modrību
lūk kā tas viss ir domāts" / 96.lpp.
"visu kas mums pieskaras pa īstam
kā uzsprādzis sērkociņš
kā jūra jūnijā
nekur to nevar dabūt
un nekad nevar zināt kā
tieši būs kad tas skars
cik drusku sāpēs cik stipri bārs" / 93.lpp.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru