"Iegrimšana, kas raksturīga cilvēkam ar grāmatu"

Brīžos, kad nodomāju, ka laiks jaunas lasāmvielas izvēlei, viens no iecienītākajiem veidiem ir pašķirstīt un paskatīties uz teksta kopumu, palasīt vietām pa teikumam, pa-sajust grāmatas noskaņu, intonāciju, padomāt pie sevis, kā sasaistos vai arī sašaubos, minstinos. Tādā veidā samazinu pirkšanu un piekrišanu dažkārt jebkam, arī lasīšanai un grāmatu apjomam.

Svena Birkerta "Esejas" ieraudzīju grāmatmīļotāju tikšanās reizē, pievērsos, cik minimālistiski skaisti iesieta ar kādu bērnības fotogrāfiju uz vāka, un, kas ne mazsvarīgi, arī tekstā esejas ievada pa nelielai fotogrāfijai. Pašķirstīju, un tieši uztrāpīju uz divām eseju tēmām, kas tuvas - grāmatas un fotogrāfija. Pagāja nedēļas. Sarunāju, aizņēmos lasīšanai.

Iesākumā gāja grūtāk. Pēc tam uzplaiksnīja patikšanas vilnis. Un vēl pēc tam atkal gāja grūtāk. Līdz ar to, nebūt ne viennozīmīgas arī domas, vērtēšana, spēja noskaņoties un pievērsties. Kādā sarunā ar domubiedri minējām, varbūt eseju žanrs mazliet ne tik ātri un viegli lasāms, kā, piemēram, daiļliteratūra. Bet varbūt man jāatzīstas, ka, lai gan vērtība nenoliedzama, tomēr ikdienā nelasu lieldarbus, mājas plauktiem nav iegādāti Umberto Eko, Salmans Rušdi u.tml. Un kopumā kaut kas nedaudzāks, nelielāks ir tuvāks, sajūtās piemērotāks. Daudzās nozīmēs minimālistiskāk, arī drusku tāds kā tekstu zero waste. Mazāk ir un patīk vairāk. Tāpat dzejas žanrā nelielas pazibēšanas, nojausmas. Bet Birkerta “Esejās” dažviet šķita par daudz sarakstītā ikreiz vienkop, pārdomātā uzreiz vienlaikus. Lai gan, varbūt ietekmēja, ka lasīju vilcienbraucienos uz/no darba, kur kliedētāka koncentrēties spēja. Vairāki faktori. Bet, līdz ar to, priecājos, ka lasīšana noslēgta. Būs jau labi, tā sadzīves valodā var sacīt. Esmu kopumā labās domās par grāmatu, iespēju to lasīt, dažās teksta skaisti poētiskajās vietās baudīt autora atskārsmes par jaunradi. Bet turpmākajos citējumos varbūt arī būs samanāms domu vienuviet daudzums, apjoms, komplicētība.

“Man patīk redzēt savus lektorus, tuvumā pētīt viņu sīkos žestus un kustību paradumus, it kā tie varētu palīdzēt atbildēt uz kādiem maniem jautājumiem. Nav jau tā, ka āriene atklātu dziļākos noslēpumus. Taču tā nav arī pavisam nesvarīga. Dzejnieka seja - kā gan tā varētu nebūt interesantākā lieta pasaulē? Acis, mute. Acis un mute kopā. Izteiksmju repertuārs, un Zagajevskim* tas šķita īpaši bagāts. Viņā – tas uzreiz bija skaidrs - ironijas strāva plūst bez pārrāvumiem. Gandrīz viss, ko viņš sacīja, kad nelasīja dzejoļus, bet teica ievadvārdus un vēlāk atbildēja uz klausītāju jautājumiem, bija jālasa pret šo apvārsni, ar izmainītu nozīmi. Ne obligāti otrādi apgrieztu - ironija nav tik vienkārša -, bet tādu, kas izrādās daudzslāņaina, niansēta. Šeit iespējamas ļoti daudzas izteiksmes gradācijas, un esmu pārliecināts, ka poļi šai ziņā ir speciālisti. Patiesībā pat tik ļoti, ka brīnos, kā viņi pa pusei nesajūk prātā starp mums, tik burtiskajiem amerikāņiem. Varbūt tāpēc dažādu kultūru un tautību pārstāvji turas savrup - ne tik daudz baiļu vai šovinisma dēļ, bet tāpēc, lai varētu runāt pilnā reģsitrā, savā īstajā balsī.” (73.lpp.)
* Ādams Zagajevskis

“Gadiem ilgi nebija nevienas dienas, ko nepavadītu apzināti izvēlēts skaņu celiņš. Tagad es brīnos, ka ar manu nelielo albumu krājumu - beigās to bija varbūt ap simtu - pietika, ka tas ļāva manu noskaņojumu pavadīt ar mūziku, radīt pietiekamu dažādību. Bet es arī brīnos, kā pacietu, varbūt pat alku pēc atkārtojumiem, atskaņodams vienus un tos pašu albumus pazīstamajā secībā dziesmu pēc dziesmas, un tā gadiem ilgi...” (118.lpp.)

“Fotogrāfija ir māksla, kas pievēršas ārienei, turpretī lasīšana, vismaz klusā, ir tīri iekšēja norise.” (149.lpp.)

“Mērķis ir notvert to spriegumu un iegrimšanu, kas raksturīga cilvēkam ar grāmatu.” (151.lpp.)