Vienums

Pirmais impulss - ieraudzīts foto soctīklā. Gribēšu.
Otrs - lūkojums grāmatnīcā. Jā.
Trešais - tagad. Turu rokās.

Kāpēc? Jo vientulība. Jo sieviete.
Abas. Saista.

Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija".

Domājot par vienumu, ik pa laikam fiksēju dažādās izpausmes. Vienatne tīkama un ļoti nepieciešama savureiz, ik pa laikam. Kā introverts atgūstos, restartējos, atjaunojos vienatnē. Un reizēm tas var izskatīties arī vientulīgi, nerunīgi, skumji. Bet sajūtās tā ir vairāk tāda kā nebūšana noteiktā veidolā, runātīgumā, smaidīgumā, aktīvumā. Vienlīdz tas var būt pussmaids vai sevīsmaids, labsajūta, kas mazāk stāstāma, rādāma, tikko viegli pastāvoša. Tāpat var būt arī skumjas, nu un, arī tās piederas pie vienuma lietas. Pēc tam var atkal iet, būt. Bet, ja nav sanācis atelpot, gadās, nesanāk arī iešana, būšana. Vientulība ir cits. Tas tad, kad nav gluži izvēlēts ceļš, bet notiek. Apstākļu sakritība vai liktenis, dažādi, nianses, sajūtas vairāk dziļumā, nopietnāk.

Grāmatā desmit nelielās skicēs skarts vienums dažādu cilvēku - sieviešu dzīvēs, dažādos vecumposmos, sadzīves apstākļos, ilūzijās un cerībās. Vairāki mazliet filozofiski ievadteikumi. Daži nosaukumi, kas uzrunā jau paši par sevi: "Mazo cilvēku zemē", "Mīnuss reiz mīnuss ir pluss", "Vientulības ministrija". Bet visvairāk sakustinājos pie vienvārdā dēvētajiem - "Matracis", "Vaskadrāna".

Sajūtas.
Mazliet par dzīves grūtumu, netaisnumu, nolemtību. Mazliet par to, ka - traki. Un vēl par to, kāpēc. Kāpēc reizēm jābūt grūti, lai teiktu, ka kaut kas ir. Ja ilgstošas attiecības, ja laulība dzīves garumā, tad pārdzīvots, raudāts, kliegts, samierināts, piedots, turpināts. Ja attiecību švirksts, tad pēcmieles. Ja cerības, tad šaubas. Kā nākas, ka nevar vienkārši priecāties un vienkārši izkārtot, ka priecīgais kopumā varētu turpināties. Dzīves pa-priecāšanās. Satikšanās, parunāšanās, satuvināšanās, turpināšanās. Kāpēc jābūt smagnēji. Pat skumjās. Pat introversijā, vienbūšanā. Uz to atbilžu nav. Vismaz, ne viennozīmīgu. Vien vērojumi, dzirdētais, lasītais, reizēm apdomātais. Vēlmēs citādāk - vieglāk. Jā, ārēji var nesanākt, var nebūt pēc iecerēm, var ik pa laikam iedzelt, iebelzt. Nu, dzīve taču. Pati arī kādam iedzeļu, ik pa laikam. Tātad, tā aprite mēdz notikt. Bet turpat arī tiecos prieku. Nevis tra-la-lā, kaut var arī to, bet prieku, jo zinu, kā ir, kad neprieks. Tāpēc "Vientulības ministrija" bija tuva, jo īpaši "Matracis" un "Vaskadrāna" labtīkami. Un domās vēl mazliet pagarināju, ka humors, pasmiešanās reizēm, vairāk, par sevi, par visu, pa-priecāšanās, kad tas iespējams, pa-cerēšanās, gabaliņos stiķējot (sevi, dzīvi).

"Mūri nerodas paši no sevis. Mūrus uzceļ, lai aizsargātos - no vēja, okeāna, naidniekiem un iebrucējiem. Tu dzīvo iluzoras drošības apstākļos - neviens netiek iekšā, bet neviens netiek arī ārā." 
// Mazo cilvēku zemē, 29.lpp.

Bet, ja neslauki slapjumu, nesakliedz, nekļūdies, neizgāzies, tad arī nebaudi, nepiedzīvo, negūsti. Tāpēc visu. Reizēm nenosegt mūriem. Vien sarkstoši bāloši, varoši nevaroši, ļodzīgi visādi, gadās pieredzēt. Priekā!

"Necepties par arvien pieaugošajiem komunālajiem maksājumiem, dzīvesbiedra piebradāto tikko izmazgāto istabu, skābju un sārmu līmeņa disbalansu, ko izraisīja pie pusdienām izdzertā kolas bundžiņa, vai savas eksistences jēgas šķietamo neesksistenci. Izslēgt iekšējo nīdekli un dīdekli, knosekli un plosekli, ievilkt dziļi elpu vēderā, aizturēt, aizskaitīt līdz trīs un izpūst visu nemieru ārā."
// Matracis, 55.lpp.

Un tieši to visu daru kā likts. Negudri, nejēdzīgi, nesanākoši, kaut kad samāksloti, citkad noguruši. Bet dažreiz arī atlaižot. Un tā īstena štelle - reizēm (jo arī tas citreiz nesanāk) atlaist.

"Sarunāsim tā, Mis Dekadence," Marguss iesāka, cenšoties tikt galā ar izkususšā siera stīgām, kas lipa klāt zodam un ķērās bārdā. "Vai redzi šo vaskadrānu? Mēs nopirkām to aizvakar. Tu nekur nedrīkstēsi iet, pirms tā nebūs pavisam nodilusi. Mēs par to rūpēsimies. Katru reizi pēc ēšanas noslaucīsim, neliksim virsū neko karstu, negriezīsim maizi bez dēlīša. Bet tas arī būs viss. Mēs nerūpēsimies par mums, bet rūpēsimies par vaskadrānu. paši mēs būsim vienkārši mēs. Sarunāts?"
Laini iespurdzās...
// Vaskadrāna, 92.lpp.

Izklausās vienkārši forši. Analogi var par daudz ko, attiecinot uz dažādām dzīves jomām, epizodēm, kā vieglākumu, arī ar visām viendomām, kad nu tās nāk.

Un pat koki, vieninieki, reizēm apskaujas.

Viena pienene, viena grāmata, viens lidonis.

Pastaigas galā redzēju galotnes pret galotnēm. Patīk paskatīties augšup.

Autorei paldies par lasāmvielu! Dzīvei paldies par visu, tāpat vien.