Miglasrīts un "Psihoanalītiķa piezīmes"

Reizēm kaut ko pateikt par izlasīto ir vieglāk, izlaužas pats no sevis, bet citkārt tas nepadodas tik raiti. Tā notiek ar Stīvena Grosa grāmatu "Psihoanalītiķa piezīmes". Šorīts iedvesmoja fotopastaigai, jo migla, jo rasa vai pēclietus lāšu pilna pļava, jo apāvu gumijniekus, saliku grāmatu un fotoaparātu tīkliņā, un ar suņmeiteni devāmies. Ir brīvdienas, tās lielākoties uztveru kā brīvākbūšanu, kā pabūšanu mazāk darīšanās, vairāk laiski mierīgāk. Fonā mūzikas skanējums listē, ko nesen atlasīju. Viss noskaņā. Tieši tā, lai pabaudītu.

Bet grāmata. Bija pilna labām iecerēm. Tulkojums labs. Valoda. Viss, kā nākas. Var ieteikt, kam patīk palasīt par cilvēku iedabu, par likteni (tiešām tas nostrādā vai vienkārši sekas rīcībai?), par attiecībām (tām veltīts samērā daudz, jo cilvēks kopumā sociāla būtne, kā var sajust lāgiem sevī, spriest no teksta). Taču man traucēja būtiska nianse. Par maz pievēršanās konkrētajiem gadījumiem, par maz reālāku, mazliet padziļinātāku secinājumu. Tas ir apmēram, kā ogas pabārstītas uz trauka ar piedēvējumu, ka, lūdzu, cienājieties, pašcepta kūka, tikai pamatnes nav un pildījuma nojausmas vien ogu noskaņā, bet ne baudījumā. Lappušu ziņā ne pārlieku ietilpīgajā grāmatā apkopoti daudzi stāsti no psihoanalītiķa prakses. Un tieši pretstatījums - neietilpīgs daudzums. Ir visa kā, ir dažādi gadījumi, bet nav pat īstas skaidrības, ko dažbrīd secināt. Daži citāti, dažas frāzes, un viss. Tas pat nesaistās ar vajadzību, lai būtu pamatīgi, lai būtu biezlapu sējums, bet varbūt tomēr pamatīgākumu var vēlēties. Kaut vai mazāk atgadījumu, bet izjustāk. Tāpēc īsti šoreiz sajūtas neraisās. Lai gan valodas, kas laba, viegluma dēļ bija tīkami lasīt.

"Ja baidies, ka tevi kritizēs, tad, visticamāk, pats esi noskaņots samērā kritiski. Un - pārsteigums!  - izrādās, esmu kritisks pret apkārtējiem. Ja neatrodu vainu sevī, tad ļoti cenšos meklēt kļūdas citos." (150.lpp.)

"Es mēdzu sacīt - bet tā pa pusei nenopietni -, ka iemīlēšanās ir prieka deva attiecību sākumā, turpretī īstā mīlestība ir garlaicības deva, ko saņemam vēlāk. " (101.lpp.)

"Iekļuvuši negatīvisma lamatās, mēs zaudējam apetīti - alkas pēc cilvēciskas saiknes. (..) Pārvēršam savus tuviniekus advokātos. Neapzināti mēs spiežam apkārtējos lūgties mūsu labā." (115.lpp.)

"Arī nākotne ir dzīva tagadnē. Nākotne nav kaut kāda vieta, kurp mēs ejam; tā ir ideja mūsu prātā tagad. Nākotne ir kaut kas tāds, ko mēs radām un kas savukārt rada mūs. Nākotne ir fantāzija, kas veido mūsu tagadni." (138.lpp.)