Benedikts Velss "Vientulības gals"

Laimīgs? Nezinu.
Tā varētu raksturot grāmatas kopējo noskaņu.

Velsa "Vientulības gala" personāžiem piemīt zināma nenoteiktība. Iespējams, viņi satuvinās arī tādēļ, ka katrs pieredzējuši kaut ko traģisku un meklē dzīves līdzbiedrus, ar ko dalīties, kas saprastu, vai arī, tieši otrādi, saprastu nevēlēšanos kaut ko apspriest un iztirzāt. Un tā viņi virzās, balansējot. Pat tad, kad šķietami viss nokārtojas un ir labi, jaunības varbūt trauksmainums un neziņa pierimuši, rasta iespēja kopābūšanai ar otru, gūts zināms piepildījums, tik un tā, kaut kur gaisā mēdz uzšvirkstēt jautājums: bet kāpēc nav gana, kāpēc nav iestājusies lielākā mērā paliekoša laimes un apmierinātības sajūta diendienā? Vienas vienotas atbildes arvien nav. Tikai dažādu veidu mēģinājumi kaut ko darīt, nedarīt, turpināt būšanu procesā. Un tad, varbūt kādreiz, kā mēdz iestāties fiziskā brieduma gadi, iespējams, nāks gatavība justies paliekošāk, gatavāk iekšēji.

Vai patika? Nav viennozīmīgas pārliecības, jo bija iegadījies salīdzinoši nesenā laikā lasīt divas grāmatas par nāves tuvumu - arī "Tie bijām mēs" skarta šī tēma. Tomēr.  Novērtēju, ka prozā aprakstīts visai detalizēti tas, cik dažādi iespējams justies - arī skumji vai nedroši, pārlieku aktīvi vai pārlieku pasīvi, dzīvot kopumā atšķirīgi, iziet cauri pārmaiņus dzīves periodiem. Jo, noteikti ir labi, ka sabiedrībā aktīvi darbojas, izsakās par kaut ko pārliecināti cilvēki, ka ir veiksmes stāsti, rosinājumi. Taču tas nav vienmēr pēc noklusējuma - tieši izdošanās un pārliecības paudumi. Tāpēc grāmata par vientulības, nedrošības, neziņas sajūtām savā veidā ir  ļoti reāli uztverama. Ikviens ikdienā tā var justies. Apkārtējie gan nav atbildīgi par indivīda nostājām, bet sajūtu un domu ziņā klāties var savureiz visādi.

"- Vai tu esi laimīga? - es viņai vaicāju.
Viņa apjukusi noņēma austiņas. - Ko?
- Vai tu esi laimīga?
Alva sākumā, šķiet, gribēja izvairīties, un es jau nobijos, ka jautājums bijis par tiešu. Tad viņa paraustīja plecus. - Un tu?
Es arī paraustīju plecus." (131.lpp.)

"Tev beidzot jāaizmirst pagātne. Zini, cik daudziem cilvēkiem bijis vēl ļaunāk nekā mums? Tu neesi vainīgs pie savas bērnības un mūsu vecāku nāves. Taču tev jāatbild par to, kā tu šīs lietas uztver. Vienīgi tu pats esi atbildīgs par sevi un savu dzīvi. Un, ja tu dari tikai to, ko tu vienmēr esi darījis, tu arī dabūsi tikai to, ko vienmēr esi dabūjis." (144.lpp.)

"Tu esi atmiņu cilvēks, glabātājs, tu nemaz nevari citādi, Alva pirms gadiem man bija teikusi. (..) Manā galvā ir vesela karaļvalsts ar visiem šiem bieži vien pusaizmirstajiem ceļabiedriem. Es vēlos viņus visus paglābt no aizmirstības, man ir sajūta, ka citādi viņi visi nemaz nebūtu pastāvējuši. Un tā es sāku pārstrādāt un pārrakstīt savu romānu. reizēm gan baidos, ka tas varētu būt par drūmu, un arī zinu, ka būs grūti visiem izpatikt..." (257.lpp.)