Satiekas rakstošie par grāmatām

21. februārī plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Telpā -15+ norisinājās "Caelum" biedrības lasītāju kluba tikšanās. Šīs reizes iespēja - dzīvē sastapt un diskusijās vārdus pārmīt ar citkārt aizkulisēs esošajiem, kam grāmatas tuvas un kas iedvesmojoši māk arī citus rosināt palūkoties lasāmā virzienā.

Bija ieradušies un par sevi pastāstīja, uz jautājumiem atbildēja vairāki grāmatu blogeri, kopumā diezgan kuplā skaitā klātesošie sanācām aptuveni 16 cilvēki. Tamdēļ, ja iesākumā diskusijas raisījās vēl palēnām, itin kā sadūšojoties spert pirmos soļus vārdu maiņā, izteikt domas balsī, tad pēc tam sarunas notika jau daudz aizrautīgāk, visbeidzot pienākot bibliotēkas ciet slēgšanas laikam.

Varētu sacīt, ka tiklīdz satiekas rakstošie (par grāmatām) un mīļuprāt lasošie, izlasītā iesakošie, arī fotografējošie, neviļus telpa pildās ar zināmu radošo enerģiju. To sajutu arī es. Ja diena gara un gandrīz liekas, labāk doties mājās, ir vērts dot iespēju tikšanās un viedokļu apmaiņas pieredzei. Noteikti radīsies iedvesma noskaidrot ko jaunu, pajautāt dzīvam cilvēkam to, kas citkārt klusībā interesē. Sajust, pavērot, kā notiek klātienē domu virpuļi, kā izsakās ierasti vairāk klusībā rakstošie, jo izskanēja arī uzskats, ka daži blogeri pēc būtības ir vairāk introverti, iekšupvērstāki cilvēki. Tāpat interesanti dzirdēt, kas nodarbina blogeru prātus, jo ikviens, kas kaut ko mēģina, dara publiski, manuprāt, reizēm tomēr apsver, cik daudz tam vērtības, ko vajadzētu varbūt savādāk. Tāpēc sarunas ievirzījās arī par to, vai blogu publikācijas kaut minimāli pielīdzināmas grāmatu kritiķu veikumam un ka tas nebūt nav noteicošais, jo tieši blogu ierakstos var atrast daudz subjektīvākas, cilvēcīgākas pārdomas. Kā arī parunājām, kāpēc dažkārt blogu autori izvēlas mainīt savu izpausmju vietnes (Blogspot, Wordpress, Mozello) un kāda ir pieredze ar blogu lasītāju statistikas apmēriem. Mazliet apspriedām sajūtas par grāmatu vizuālo noformējumu, dažkārt ievākojumam nesaskanot ar saturu. Noslēgumā padalījāmies iespaidos par grāmatu iemūžināšanu un saglabāšanu fotoattēlos, padomājot par tehnisko nepieciešamību - gaismas daudzumu, kas labi notverams, piemēram, rīta stundās un kopējās foto noskaņas veidošanu.

Ar interesi dzīvē skatīju autores un autorus tādām vietnēm kā:

https://thevalkyriesdiary.com/

https://kurpjukaste.wordpress.com/ 

http://lalksne.blogspot.com/

https://kalamburs.blogspot.com/ 

https://poseidons99.wordpress.com/ 

https://www.instagram.com/es_lasu/ 

Savukārt organizatoru "Caelum" aktivitātes lūkojamas:

https://www.facebook.com/caelumbooksclub/

https://www.instagram.com/caelum_books/

Izskaņā daži mani Rīgas pastaigu foto no kāda pagātnes pavasara.

Benedikts Velss "Vientulības gals"

Laimīgs? Nezinu.
Tā varētu raksturot grāmatas kopējo noskaņu.

Velsa "Vientulības gala" personāžiem piemīt zināma nenoteiktība. Iespējams, viņi satuvinās arī tādēļ, ka katrs pieredzējuši kaut ko traģisku un meklē dzīves līdzbiedrus, ar ko dalīties, kas saprastu, vai arī, tieši otrādi, saprastu nevēlēšanos kaut ko apspriest un iztirzāt. Un tā viņi virzās, balansējot. Pat tad, kad šķietami viss nokārtojas un ir labi, jaunības varbūt trauksmainums un neziņa pierimuši, rasta iespēja kopābūšanai ar otru, gūts zināms piepildījums, tik un tā, kaut kur gaisā mēdz uzšvirkstēt jautājums: bet kāpēc nav gana, kāpēc nav iestājusies lielākā mērā paliekoša laimes un apmierinātības sajūta diendienā? Vienas vienotas atbildes arvien nav. Tikai dažādu veidu mēģinājumi kaut ko darīt, nedarīt, turpināt būšanu procesā. Un tad, varbūt kādreiz, kā mēdz iestāties fiziskā brieduma gadi, iespējams, nāks gatavība justies paliekošāk, gatavāk iekšēji.

Vai patika? Nav viennozīmīgas pārliecības, jo bija iegadījies salīdzinoši nesenā laikā lasīt divas grāmatas par nāves tuvumu - arī "Tie bijām mēs" skarta šī tēma. Tomēr.  Novērtēju, ka prozā aprakstīts visai detalizēti tas, cik dažādi iespējams justies - arī skumji vai nedroši, pārlieku aktīvi vai pārlieku pasīvi, dzīvot kopumā atšķirīgi, iziet cauri pārmaiņus dzīves periodiem. Jo, noteikti ir labi, ka sabiedrībā aktīvi darbojas, izsakās par kaut ko pārliecināti cilvēki, ka ir veiksmes stāsti, rosinājumi. Taču tas nav vienmēr pēc noklusējuma - tieši izdošanās un pārliecības paudumi. Tāpēc grāmata par vientulības, nedrošības, neziņas sajūtām savā veidā ir  ļoti reāli uztverama. Ikviens ikdienā tā var justies. Apkārtējie gan nav atbildīgi par indivīda nostājām, bet sajūtu un domu ziņā klāties var savureiz visādi.

"- Vai tu esi laimīga? - es viņai vaicāju.
Viņa apjukusi noņēma austiņas. - Ko?
- Vai tu esi laimīga?
Alva sākumā, šķiet, gribēja izvairīties, un es jau nobijos, ka jautājums bijis par tiešu. Tad viņa paraustīja plecus. - Un tu?
Es arī paraustīju plecus." (131.lpp.)

"Tev beidzot jāaizmirst pagātne. Zini, cik daudziem cilvēkiem bijis vēl ļaunāk nekā mums? Tu neesi vainīgs pie savas bērnības un mūsu vecāku nāves. Taču tev jāatbild par to, kā tu šīs lietas uztver. Vienīgi tu pats esi atbildīgs par sevi un savu dzīvi. Un, ja tu dari tikai to, ko tu vienmēr esi darījis, tu arī dabūsi tikai to, ko vienmēr esi dabūjis." (144.lpp.)

"Tu esi atmiņu cilvēks, glabātājs, tu nemaz nevari citādi, Alva pirms gadiem man bija teikusi. (..) Manā galvā ir vesela karaļvalsts ar visiem šiem bieži vien pusaizmirstajiem ceļabiedriem. Es vēlos viņus visus paglābt no aizmirstības, man ir sajūta, ka citādi viņi visi nemaz nebūtu pastāvējuši. Un tā es sāku pārstrādāt un pārrakstīt savu romānu. reizēm gan baidos, ka tas varētu būt par drūmu, un arī zinu, ka būs grūti visiem izpatikt..." (257.lpp.)

Literārās Akadēmijas seminārs

Literārās Akadēmijas ietvaros no 28. janvāra līdz 1. februārim Latvijas Rakstnieku savienībā 71. Jauno un iesācēju autoru seminārs.
Lekcijas un darbu recenzēšana pieejama ikvienam apmeklētājam bez maksas. Šeit var iepazīties ar programmu: http://rakstu.lv/2019/01/21/71-jauno-un-iesaceju-autoru-seminars/.
Tiesa, bija viesušās arī nelielas korekcijas, no rakstniekiem nevarēja ierasties Māris Salējs un Amanda Aizpuriete. Māra Salēja vietā rakstiski, neklātienē izteicās Andris Akmentiņš.

Lekcijas, kā arī jauno un iesācēju autoru darbu apspriešanu dzirdēt šķiet vērtīgi gandrīz ikvienam, arī ja interesents pats neraksta daiļliteratūru, poēziju, nav iesaistīts kādos literārajos procesos, jo tas sniedz jaunus iespaidus no dažādiem skatupunktiem. Lektori un jau pieredzējuši rakstnieki, raudzīti un klausīti klātienē, atklāj to, cik dažādos veidos būtībā var uzrunāt auditoriju. Kāds to dara vairāk stāstījuma, gandrīz monologa veidā, cits interaktīvi, iesaistot publiku diskusijās, dodot nelielus radošos uzdevumus. Klātesošajiem iespēja uzkrāt zināšanas arīdzan vienkārši pavērojot, kādos veidos, kādās stilistikās var prezentēt tēmas.

Gūtās atskārsmes izklaidu apkopoju pēc atmiņas, vietvietām saviem vārdiem, noteikti - tās izriet no subjektīvās uztveres. Daži teikumi pārfrāzētā veidā atkārtojas, jo to doma tikusi varbūt vairāk uzsvērta.

Subjektīvi fiksēti pieredzējušu autoru ieteikumi, kam vērst uzmanību,
rakstot dzeju, prozu, dažāda veida tekstus.

• Motivētība
  Viena no galvenajām pamata lietām. Zināt, kāpēc kaut ko dari, ko vēlies pateikt.
• Sava balss
  Uz to tiekšanās, ar laiku veidojoties zināmai pārliecībai par sevi, kuru nevar izstrādāt, vien kādā brīdī atrast, daudz rakstot (arī tekstus, kas nogulst tikai atvilktnē, datora mapē). 
• Nav akmenī iegravēts
  Teksts nenozīmē kaut ko uzreiz, vienā piegājienā gatavu un pabeigtu, to vēl ir iespējams pilnveidot, pāriet pāri un nogludināt, vairākkārt, reizēm atkal un atkal veicot labojumus. 
• Neizdošanās
  Ir normāli, ka dažreiz rodas arī nekvalitatīvi teksti, tāpat kā var veidoties bailes no nespējas rakstīt, nepatika pret uzrakstīto. Strupceļa sajūtas dzīvē pilnīgi dabiskas. Tādos brīžos dažkārt mērķis var būt uzrakstīt kaut vai vienu teikumu (piemēram, dienasgrāmatā, aprakstot sajūtas vai pastāstot, kas redzams laukā pa logu). Jo pēc tā viena teikuma teksts dažkārt var prasīt sevi turpināt, kāda frāze var ierosināt vēl kaut ko, teksta papildinājumu.
• Sākums un nobeigums
  Gan dzejā, gan prozā ir svarīgi, lai vārdu virknējumi nerada nejaušu un haotisku iespaidu (nu, tā teikt, vienkārši gadījās, nezinu, ko īsti gribēju, bet kaut kas uzrakstījās).
• Detaļas
  Ticamāks iespaids rodas, ja teksta ainas gaumīgi papildinātas niansēm, tomēr jāņem vērā, jo vairāk uzsvērta kāda detaļa, jo skaidrākai ir jābūt nozīmei, kāpēc tieši tas akcentēts (vai nu saistība ar centrālo tēlu, lirisko es vai ar izstāstītajiem faktiem).
  Turpretī, ja par daudz detaļu (gandrīz raibs), tas nepalīdz, drīzāk nojauc lasīšanu, jēga paliek apslēpta tādā kā mudžeklī.
• Neprecizitātes
  Pretrunas izsit no lasīšanas ritma. Ir būtiska atšķirība starp to, vai stāsta jeb dzejas tēls atklājas kā daudzslāņaina personība ar iekšējām pārdomām, šaubām, vai arī šīs pretrunas ir tekstā pašā, rakstības veidā, izteikumu kļūmēs. Jo pretrunīgs tēls ir interesants, bet aprakstā pretrunas jau ir neprecizitāte, detaļām un salīdzinājumiem jābūt ticamiem. Vēstījuma noskaņas, sajūtas vajag saglabāt, tomēr jānovērš aprakstu neskaidrības. 
• Nepārdomātība
  Lieti der pievērst uzmanību vietām, kurās atkārtojas viena veida vārdi - "viņš", "viņa", "dažādi" (dažādas sajūtas, dažādi pasākumi, dažādi momenti), jāpiemeklē sinonīmi, aizstājēvārdi. 
• Saprotamība
  Jāpadomā, vai lasītājs sapratīs, ko vispār ir mēģināts pateikt. Jā, visu nevar saprast, visu nevar izskaidrot un visu nemaz nevajag, bet vēstījuma pamatam jābūt skaidram. Ir diskutabls jautājums par to, vai autoram vairāk jādomā, kam viņš raksta vai arī jāvadās tikai no paša sajūtām un vēlmēm. Iespējams, kaut kur pastāv vidusceļš starp to un to, jo abas pozīcijas reizēm derīgas. Viens no lektoriem pauda arī savdabu atziņu, ka ar gadiem viņam arvien mazāk svarīgs kļūst paša autentiskums tekstā, ka ne vienmēr uzrakstītajam jāstāsta par viņu.
• Skaistie teikumi
  Arī ar valodas izjūtu un lietojumu vien nevarēs tikt cauri, atkal jau - jābūt skaidrībai. Haotiskās impresijas grūtāk uztvert, ir vajadzīga struktūra. Tādā ziņā neskaidrības nav iespējams aiztušēt ar skaistu valodu. Nepieciešama skaidrība, ko autors vēlējies atklāt, kas sāpējis vai radījis prieku, emocijas. Var padomāt par centru, ap ko vēstījums rotē. Sevī precīzi zināt, pat ja tekstā tiek atklāta tikai daļa, viens nogrieznis. Ja autors pats skaidri zina, apzinās sižetu (par ko tieši tiek rakstīts, kādā žanrā, kas ir galvenie tēli, kāda ir attīstība un virzība, kuros gados un gadalaikos notikumi norisinājušies), to arī ticamāk izdodas atainot.
• Dialogi
  Svarīgi ticami atveidot to, kā cilvēki runā. Ja vienam tēlam ir konkrēta balss intonācija, noskaņa, tad teksta vidū šai balsij nevajadzētu pēkšņi un nepamatoti kļūt citādai.
• Neizskaidrot visu
  Dzejas vai prozas noslēdzošajai daļai nevajag būt par daudz paskaidrojošai. Der uzticēties lasītājiem, atstāt vietu iztēlei, pārdomām. Kā arī, - nezināšana savureiz ir cilvēciski daudz simpātiskāka, nekā zināšana (piemēram - es tev pateikšu, es zinu, kas notika, kā ir pareizi).
• Neattaisnoties
  Ja autors sāk taisnoties, tas nozīmē, ka nav kārtīgi nogatavinājies teksts. 
• Pašiedoma
  Ir ārkārtīgi svarīgi, lai gan reizēm sāpīgi, atvadīties no mazajām, pašu domās ģeniālajām frāzēm, vārdiem (ak, cik trāpīgi man izdevās to pateikt). Tāpat svarīgi pārsāpēt kritiku. Ja vairāki recenzenti norāda uz vienu un to pašu, tam vajadzētu darīt vērīgus un bagātināt.
• Klišejas
  Tieši šī faktora dēļ ir ļoti svarīgi daudz lasīt, jo tikai tādā veidā var uzzināt, kuri tēlainie vārdi jau lietoti, gandrīz nolietoti, pārlietoti un no kuriem vajadzētu mēģināt izvairīties (pulkstenis, čūska, tauriņi, tējas dzeršana). 
• Žanra ietvars
  Ja vēstījuma iesākumā lasītājs tiek radināts pie, piemēram, fantāzijas tēliem, tad lielākoties lasītājs vēlas arī paturpināt pabūt šajā pasaulē. Tāpat arī starp fantāzijas un realitātes atainojumiem, jāņem vērā un jānosaka konkrētas robežas, lai ir skaidrs, kur paliek iztēle, sapnis un kur sākas jau realitāte.