Nikola Jūna "Viss, itin viss"

Labestīgi, sirsnīgi, viegli lasāms, jauneklīgs stāsts! Varētu teikt, piemērots pusaudžu auditorijai, bet ne tikai. Ir skaisti lasīt par pirmo jūtu mošanos dzīvē, par bailēm ļauties, un tomēr ļaušanos. Kā arī, priecē smalki, melnbalti noskaņu zīmējumi, ko radījis grāmatas autores dzīvesbiedrs. Savukārt teksts mijas ar sižeta stātījumu un vietām saraksti e-pastā. Dažādota grāmata.

Ja ir lasīti un ir patikuši tādi publicējumi kā Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vaina", Reinbovas Rouelas "Eleonora un Pārks", tad pastāv iespēja, ka patiks arī "Viss, itin viss". Varbūt šeit neatradīsies tik dziļš vēstījums, cik vienkārši sirsnīgi, dzīvi apliecinoši meklējumi.

"Tas, ka tu nespēj izbaudīt visu, nenozīmē, ka tev nav jāizbauda nekas." (86.lpp.)

"Tāpēc cilvēki viens otram pieskaras. Reizēm ar vārdiem nepietiek." (112.lpp.)

- Atnesīsi, lūdzu, papīru?

- Nu jau... Sākas?

- Jā.

- Tad uzreiz varēja pasūtīt grāmatu ar salvetēm.
     

Tā izskan mana dzīvesdrauga komentārs par apraudāšanos, ko mēdzu šad tad pabaudīt, ļaujoties, lasot kādas skumjas vietas grāmatās. Neanalizējot, nepamatojot. Tā vienkārši. Vai arī - iesmejoties, esot emocijās.


"Fotogrāfija ir tāda kā laika mašīna. Mana istaba izplēn, un es atrodos tajā pludmalē, kur mani ieskauj mīlestība, sāļais okeāna gaiss, gaistošais siltums un saulrieta izstieptās ēnas." (167.lpp.)

Bet tikmēr, pie mums, šī gada siltā novembra noslēgumā, laukā paspējis uzsnigt pirmais sniegs.