Un to nereti nozīmē būt dzīvai - nezināt. Daudz un dažādos veidos nezināt.
Mēģināt procesā šo to apgūt. Bez garantijām. Turpināt.
Divas nedēļas pilnmiera. Ja vajadzētu pateikt, ko vispār esmu darījusi (pieņemot, ka kaut kādi procesi jau tomēr ikdienā notiek - piecelies, diena norit, dodies pie naktsmiera), īsti nemaz nevarētu uzskaitīt (vienīgais - māja patīrīta, logi spodrāki). Daudz gulēts. Miega bads acīmredzot bija kaut kā iekrājies, ne tā, ka katastrofāli, bet šur tur pa darbīgākai diennaktij, nedēļai, summējoties palēnām un pa druskai, gada ietvaros. Daudz gulšņāts, laiski, vienkārši tāpat, parasti un prasti. Iets pastaigās ar sunīti, kas nav atcelts, un šķiet, mājdzīvnieki ir viena no pēdējā laika apmierinātākajām grupām, jo piepeši vairāk paiju, vairāk kopā, ar humoru, ar sirsnību.
Taču gaidāma arī atgriešanās darba apritē, vismaz šobrīd tāds pieņēmums. Neziņa. Tomēr par to vēlāk, kad būšu aci pret aci. Pašlaik ierakstīšu šo, kamēr vēl esmu tādā kā mierlabsajūtas mājnoskaņā.
Apkopoju pēdējā laika, neseno gadu un dažas kopumā jebkad lasītās, visvairāk patikušās grāmatas. Dažādu žanru - romāni, stāsti, dzeja.
Sākšu ar nesen lasīto prozu un vienu ļoti mīļu, sen smaidbaudītu grāmatu.
- Aldas Darbiņas Epneres "Klejojumu gadus" izlasīju tikko, burtiski pirms mirkļa, vakar vakarā. Patika. Daudz skaistu, citējamu vietu. Tādi nelieli, meditatīvi stāstiņi, arī pati grāmata neliela, un kopumā esmu iecienījusi nelielus lasāmos gabalus (nav fiziski smagi, nav ilgi). Varbūt visu neizpratu, grūtāk izteikties, par ko tieši sižets. Bet skaisti. Un kaut kā dzīvesviedi, bez patosa, bez pārspīlējumiem. Jūtams, ka autore daudz pieredzējusi un tieši caur to ir kaut kā vairāk viegluma, vienkāršības. Tā it kā - kamēr dzīve mazliet vai retāk satricina, tas vairāk pārsteidz, sagādā spilgtākas emocijas. Savukārt, kad jau daudz cirtienu, ar laiku iemācies just prieku ikdienā, kaut vai tāpat vien, uz līdzenas vietas, ka vēl dzīva, ka kafija pabaudīta, saule vai lietus, daba.
- Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu" pārsteidza. Tieši tā bija spilgtākā emocija. Pat tāds kā šoks. Labdabīgs, labvēlīgs, dzīvei ticīgs nošokēšanās moments. Stāstā viena traka, patiesi, visādos veidos, ģimenīte taisa traci, metas ceļojumos, dēkās, ārpus ierastā, pieklājīgā, un kur nu vēl ziemeļnieciski ieturētā stila. Bet tam visam klāt debešķīgas garšvielas - dzīvesprieks, ko vienkārši neviens nevar aizliegt, noliegt.
- Kšerstina Ēkmane "Suns mežā pie ūdeņiem" - dvēselei, bez skaļiem vārdiem, bez krāšņas notikumu virknes, ar vienu vienīgu stāstu par pazaudēšanos un atrašanos (sunēntiņš noklīst mežā), izdzīvošanu, atgūšanos. Bez holivudiska glanca un milzu varoņdarbiem, ja vien varonība reizēm nav pati eksistence vien, cilvēku un visas dzīvās radības.
- Aivara Eipura "Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēberu" ir tieši pieminētā visu laiku viena no mīļākajām grāmatām, lasīta sen, bet arvien atmiņā to emociju dēļ. Lasīta pat ejot pa ielu un smaidot - tā bija tāda unikāla savā ziņā, vienvienīga reize manā lasīšanas pieredzē, kad bija daudz daudz darbu, studijas tolaik un maizes darbs, un tāds saulains laiks, un pēc darba gāju uz studijvietu, brīvā laika tik neticami nemaz, ka skāde, sažņaudzās sirds aiz vēlmes, pat kārības, nu, kaut druscīt palasīt, bet kad gan to paspēt, un tieši tāpēc atvēru īsprozu uz pāris minūtēm, lēnītēm virzoties pa ietvi. Autoram brīnišķīgi kopumā darbi - dzeja, īsproza. Domās "Minimas" dēvēju par dzejanekdotēm. Varbūt pārlasīšu.
Nākamās dažādas prozas žanra ietvaros grāmatas. No tām patikušas visas. Izcelt gribētos dažas.
- Džons Viljamss "Stouners" - atceros, iegādājos kādā reizē, pirms gada vai diviem, par akcijas cenu, un pēc tam pailgi pretojos lasīšanai, jo sākotnēji šķita, būs melanholija, kaut kas nenoliedzami labs, taču arī tāds kā depresīvs. Un tad pieķēros, bet vairs neatlaidos, kamēr neaizšķīru beidzamo lappusi. Stāsts par to, kā var pavisam nemanot ievilkt un savaldzināt grāmata, par kuru netik nebija domāts. Tur dzīve visā savā lielākoties mums ikvienam pazīstamajā vienkāršībā, pavisam parastu dienu ritējumā, absolūti noticama, un tomēr, kaut kas tajā ir, jā... Nemāku aprakstīt, atliek pamēģināt un paskatīties, vai ievilks. Jo garantiju jau nav, ka patiks visiem un vienmēr. Reizēm vajag īsto brīdi, piemēram. Tomēr, ja uztrāpās un saliekas, ir spēcīgi.
- Lauras Vinogradovas "Izelpas", "Lāču kalns" un Sabīnes Košeļevas "Vientulības ministrija" - stāsti. Gaumes taču cilvēkiem tik dažādas, vai ne. Man viena no subjektīvajām gaumēm reizēm ir sieviešu stāsti par sievietēm ar mazliet skaudruma, uztveramā valodā, skarot sadzīvi un vietām kādas pārdomas, ne pārlieku nospiedoši un smagnēji, bet ar savu balsi, ar savu vēstījumu. Lasīju un baudīju grāmatas, tās ierindojušās grāmaskapja goda plauktā, tāpēc, ka man personīgi tā labpatīk, tāpēc ka tāda esmu arī es kā lasītāja un sieviete, vietvietām, ne jau visā, bet sajūtās, sadzīves un iedzīves mirkļos.
- Oidira Ava Olafsdotira "Rabarberu sarkanais" - meditatīvi skaisti, skaudri, īpatnēji, nesamāksloti. Līdzīgi kā ar "Stouneru", biju ilgāku laiku nodomājusi ķerties pie lasīšanas, taču vilkusi garumā, līdz iesāku un, izrādījās, ne atrauties. Par meiteni laukainavā, par dzīvi, ja neesi gluži kā visi, ja kaut kas ķermenī nav kā nākas un ierobežo (meitenes kājas), bet sirds un prāts jau no tā nekļūst ar kaut ko ierobežotāki vai nepilnvērtīgāki.
Turpretī dzeja, tas manā gadījumā ir mazliet atsevišķi, jo lasu laiku pa laikam, bez - nevarētu iedomāties būšanu. Nevaru sacīt, ka ļoti daudz pētītu vai izprastu. Drīzāk - esmu tāds lasītājs visnotaļ parastais, cilvēks vienkāršais. Un tomēr, vai tāpēc nevarētu patikt, uzrunāt ļoti, uzrunāt vairāk vai mazāk. Jo arī šādi lasītāji, ticamākais, nav gluži zemē saminami, nīdēt nīdējami. Jo ne jau viss ir akadēmiskās formulās un definējumos ietverams, pārizanalizējams un bieži apstrīdams, pārstrīdams vai saliekams noteiktās kategorijās, kas kalpotu kā norādes. Tiesa, tas nenozīmē arī pavisam uztveres nonivilēšanu un jebkura autora ķeršanu pēc viena vai pāris parametriem - pārsvarā viegluma un rožainuma vai pārsvarā partnerattiecību pārmēru romantizētās tematikas. Ir dzejas, kuru autoriem vairāki izdevumi, bet visvairāk uzrunājis viens. Ir autori, kas mazliet asociējas ar to, ka uzticos un pārsvarā tiešām izlasu to, kas izdots, neviļos, turpinu lasīt. Un ir, kas personiski patīk, personiski aizķer, saviļņo, sašūpo, satiek mani cilvēciski.
- Daina Sirmā "Kailsals" ir visbiežāk pēdējos gados pārlasītais izdevums. Tieši noskaņas pievelk, piesaista un kaut kā iekšēji ar mani sarezonējas. Nevaru to nekādi attaisnot, nav tāda viena izskaidrojuma. Vien gadu iesākumos, kamēr vēl salnas un sērsnas, ņemu un šķirstu.
- Inga Pizāne "Tu neesi sniegs" un "Siena, ko nosiltināt" mani burtiskā nozīmē siltina. Ingas rakstīto vienmēr izlasu. Viņas blogu, dzeju, prozas publikācijas. Ceru, ka gadu gaitā tiks izdotas arī prozas grāmatas. Ļoti uzrunā, ka nav smagnējības un svešvārdu biruma, rindu lauzījuma tīri vai netveramās kombinācijās. Ir cilvēks. Tāds, kādu satieku ikdienā, tāds, kādu redzu domās ieslīgušu, sēžam uz soliņa. Ir gados jauna sieviete, kas dzīves pieaug, pakāpeniski, satiekas, šķiras, satiekas atkal, dzīvo, lūko, mēģina.
- Ilona Ķepale "Saleniece un putnu pārdevējs" - vizualizējama dzeja par piekrastes ļaudīm, viņu gaitām, noskaņām, bažām un sapņiem, cerībām un guvumiem. Gribētos, lai grāmatai būtu vairāk recenziju un tā kopumā novērtētāka, jo liekas interesanta vēstījuma formā, un skaista, pat ļoti, taču, noprotu, ne vienmēr viss notiek uz publicitāti vērsti.
- Inga Gaile "Migla". Brīnišķīga, daudznozīmīga, niansēta. Ļoti uzrunāja un savaldzināja, ka šai izdevumā nav uzspiediena un konkrēta, izceltāka vēstījuma, kas mazliet iebelž, patiesīgi, protams, bet iebelž. Patika, ka miglā (gan konkrētajā dzejas grāmatā, gan dabas parādībā) viss druscīt atmaigst, kļūst ne tik asām kontūrām, reizēm izlīdzinās, reizēm aizmiglojas, kā samiegojušās ielas agrumā, vēl bez spalga trokšņa, dārdiem, kas gan vēlāk nāks, bet ir brīdis, kad saudzīgāk.
Noslēgumā - par fotogrāfiju. Pirms vēl 2020.gada agrīnajā pavasarī pasauli un Latviju pāršalca Covid-19 jeb koronavīruss, viešot stingrus varas ieteikumus par vēlamo masu piesargāšanos, pašizolēšanos un karantīnu, kas būtiski un svarīgi, paguvu apmeklēt kādu pasākumu. Tikšanos ar fotogrāfu Gvido kajonu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tikšanās laikā sadūšojos uzrunāt citu fotogrāfi, kas bija pasākumā. Fotogrāfe, kuras autordarbi mani valdzina jau sen, kopš vispār sāku tikai aplūkot mākslinieku radīto, kopš tikai dzima pašas intereses aizmetņi. Fotogrāfe, kuras dzīves un radošās darbības stāsts mani iedrošina vispār iedrīkstēties jebkam, kaut vai pašam niecīgākajam fotokameras slēdža resursu patēriņam. Fotogrāfe, kas dokumentē, portretē, stāsta, ar sirsnību, par namiem, pagalmiem, cilvēkiem, viņu dzīvēm. Tā nu sadūšojos. Piegāju, pateicu savu mazo lielo paldies un pajautāju autogrāfu pierakstu kladē. Un, lūk, viņa, vienā rokraksta teikumā, māksliniece, gaiša, dzīvespriecīga, sirsnīga, atsaucīga. "Dzīve ir forša. Tikai dikti ātri paiet." - paldies Intai Rukai.
Šeit skatāma nepilnu stundu gara dokumentālā filma par fotogrāfes gaitām - "INTA RUKA" (2003)
Tas tā kā būtu viss. Sākotnēji domāju arī ierakstīt par dažiem pieejamajiem tiešsaistes resursiem, kino un apskatiem, audio pārraidēm, bet sanāktu pagari, un esmu sailgojusies pēc kafijas pauzes, tāpēc tikai dažas virtuālās saites:
Kinokulta STRAUMĒŠANAS CEĻVEDIS
Dailes teātra IZRĀŽU ARHĪVS
Filmu skatīšanās iespējas - FILMAS.LV
Kristīnes Želves kinodarbs brīvpieejā - "MĒRIJAS CEĻOJUMS"
Raidījums LITERATŪRE
Radio Naba raidījums BRONHĪTS
Žurnālu lasīšana brīvpieejā MANIZURNALI.LV
Elektronisko grāmatu bibliotēka 3TD
(Kā izbijis bibliotekārs varu sacīt, 3TD ir forša lieta, pieejama ikvienam, kas reģistrējies jebkurā no bibliotēkām, ar savu lietotājvārdu un paroli e-katalogam, bet to var arī izveidot, sazinoties ar bibliotēku. Lietošana aptuveni līdzīgi kā drukātajām grāmatām. Līdz diviem izdevumiem uz divām nedēļām lasīšanai datorā vai viedierīcēs. Svarīgi - lai nav parāds kādā no bibliotēkām, pat dažu dienu, jo tas sistēmā automātiski uzrādās, tad gan, pirms parādsaistību nokārtošanas (zvans un lūgums pagarināt termiņu), nebūs pieejams arī e-pakalpojums.)
Pagaidām atvados,
ar stiprinājuma un veselības vēlējumiem mums visiem!
.jpg)
1 komentārs:
Gaidot Bodžanglu šodien pamanu jau otro reizi pieminam, laikam liktenis, būs jānopērk, nav variantu! :) Interesants un plašs apkopojums, super.
Ierakstīt komentāru