Kopumā šis laiks mazproduktīvs. Ir algoritms, ko esmu piefiksējusi, kas mēdz savureiz darboties. Ja kaut kas notiek mazāk vai kādreiz sevi klusinošāk, tad mēdz apsīkt arī citas norises. Šai gadījumā, maz kur iets, maz arī lasīts, maz redzēts, mazāk vēlme izteikties. Grūtāk padodas kaut kas atsevišķi, itin kā izlases kārtā (to un to nē, bet citu kaut ko jā).
Tomēr viena neliela lasāmviela aptuveni mēneša ietvaros pieveikta. Patika. Patiesi, jā. Valoda. Teikumi. Lasīju maz, nevarēju noskaņoties. Bet pievārētais patika un uzrunāja. Pēc tam mēģināju otru autores grāmatiņu, kas sērijā "Pirmā grāmata", bet tā tik ļoti neaizgāja. Izlasītā - Andras Neiburgas "Stāsts par Tilli un suņu vīru" bija mīlīgāka, aizkustināja un arī valodas ziņā tīkamāka, daži smaidīgi citāti par suņiem un pavasari.
"Princis bija liels krēmkrāsas suns garu, lēkšķainu spalvu. Viņš bija tā noaudzis, ka viņa galvā nevarēja saskatīt ne acu, ne ausu, kā ar aitas vilnu apaugusi futbolbumba tā izskatījās, un pats viņš šļūkāja pa istabiņas grīdu kā milzīga bonierējamā birste. Kad viņš gulēja, bija grūti noteikt, kur šim radījumam priekša, kur (atvainojiet) pakaļa. Sevišķi, ja viņš ar ķepu bija piesedzis savu melno, mitri spīdīgo degunu, kas pa gabalu darīja viņu līdzīgu leduslācim." // 9.lpp.
"Kā parasti, vīrs ieradās tunelī un ieņēma vietu. Tai dienā vīrs spēlēja vien gaišas melodijas, tās bija priecīgas un vieglas kā cīruļa treļļi gaisā un vēstīja drīz tuvojošos pavasari, ko krēslainajā, dubļainajā un caurvējiem pakļautajā tunelī gan varēja nojaust tikai pēc vieglas, nenoteiktas smaržas, kas ieplūda no āra, - pavasara smaržas."
// 15.lpp.
Tāds kopumā stāsts. Par vīru, "pasaules lāpītāju", kam tomēr sirdī atlikusi vieta maigumam, bet kas neiekļaujas, neiederas ambiciozajās sociuma izpausmēs. Par vīra suņiem, - nosvērto Mūku, kas vairāk sargs, un spējo emocijizpausmju pārņemto Princi, pirmāk pielīdzināto bonierējamai birstei. Dzīve rit savu necilo gaitu, reizēm mazāk iztikšanā, jostas savilkšanā, citkārt drusku labākā vīzē. Viss mainās, kad trijotne nejauši sastopas ar kādu mazu meitēnu, Tilli, dzīves nelutinātu, tomēr neparasta stāsta aizsācēju. Sirsnīgi. Vismaz šim laikam noteikti. Tāpēc priecājos, ka vismaz tik nedaudz izlasīju. Novērtēju stāsta cilvēciskos momentus. Sajūtās mirkli priecīgāk.
Ceru, ka laika posms tiks mūsu visu, katram savos veidos, izturēts, un drīzāk noslēgsies.
Atvadoties ar dažām ainiņām no mazpilsētas garāžu rajona, kam ikdienu pasoļojam garām ar ķepaini, gājienos pēc mazliet svaiga gaisa un ļaujoties pavasaralkām.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru