Laura Vinogradova "Lāču kalns".
Apvidus pacēlums, pakalns Popē, turpat arī Popes muiža, ap to plivinās seni nostāsti. Ventspils novada Popes pagasts ar visu cilvēkiem pašu nepieciešamāko: pārvaldi, bērnudārzu un pamatskolu, kultūras namu, bibliotēku, muzeju, pasta nodaļu, feldšeru punktu, baznīcu un kapsētu. Vienlaikus, laika pieskāriens nav arī saudzējis, tāpēc grāmatas izdevējs, platforma Pope.Hope.Love, atklāj, ka ienākumi no pārdošanas palīdzēs atjaunot Popes muižas kungu mājas - tagad Popes pamatskolas - austrumu ieeju. Var vienīgi vēlēt, lai tas izdodas pēc iespējas vislabāk!
Vairāk uzzināms: http://www.festivalsvarti.lv/
"Tādi nu ir tie mirkļi. Mēs atveramies viens otram, bet tad, sabijušies no noteikumiem, kuri jāievēro, steidzīgi aizveramies." (28.lpp)
Pirmais stāsts "Okša" (līvu valodā - lācene) par traģisko muižas apkaimes senatnē. Otrais - "Von Behr(a)" - attiecību, šaubu un iekšējās/ārējās stājas noturēšanas mēģinājumi. Savukārt trešais vēstījums "Lācis" atgriežas pie pirmsākuma, tomēr pastāstot nākotni, mazliet sasaistot visu grāmatu kopā, vienlaikus arī atstājot durvis pusvirus. Bet vissvarīgāko tādā mazliet poētiskas lasīšanas veidā izjutu kaut ko īsti nenodefinējamo, tikko jaušamo. Jo notikumi un vārdi ir viens. Jau cits kaut kas - paliekošā sajūta, kas nāk pēc tam. Stipra, laba. Cilvēka iekšējā spēka sajūta. Tādēļ grāmata savā ziņā kā starpnieks starp iztēli un ikdienu, iespējamo un neiespējamo, spēku un nevarēšanu, kodola un vidus meklējumi.
"Ik pa laikam noeju līdz jūrai. Skatos tajā aizvērtām acīm un klausos. Man ir jāsadzird ledus. Es ļauju apklust visam citam, kas manī. Lai paliek tikai jūra. Jūra un ledus. Un tad es sadzirdu." (4.lpp.)
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru