Vientulīgā plašumā cilvēki

"Mans līdz šim seksuālākais romāns",

tā kādā intervijā autore Hanne Eštavīka par viņas grāmatu "Bordo klajie lauki".

Grāmatas pēcvārdā Andrea Romanci raksta, ka tas ir "stāsts par to, kā ir dzīvot starp citiem, kā ir iespējams saslēgties ar pasauli ārpus sevis un kā pasaule atbild mūsu mēģinājumiem to darīt (..), pēta šauro robežu starp pieņemšanu un pašdestrukciju".

Jāatzīst, šī bija mana izaicinājumgrāmata — literārais izaicinājums. Sākotnēji tuvojos izdevumam ar priekpilnu, gaidpilnu pacilājumu, jo biju lasījusi Eštavīkas iepriekšējo latviski tulkoto darbu "Mācītāja", kas mani patiesi saviļņoja, uzrunāja, gan ar skaistu valodu, gan pārdomu rosinājumiem. Un te nu esam, sevī pārsteigta secināju, jo šobrīd tas ir pavisam citādāk, vai nu pašas iedomātajās pagātnes sajūtās vai rakstītajā, nezinu. Tagad, liekas, kādu laiku piesardzīgāk raudzīšos uz iecienīto autoru būšanu, nesteigšos lasīt visu jaunizdoto. Tomēr, šo izaicinājumu pieņēmu. Valodas noskaņas, eksistenciālo pārdomu dēļ. Lai būtu, dosimies ceļā, kāpsim kalnā (teksts un es), pārvarēsim šķēršļus, varbūt nudien prieks radīsies no sasniegtā galamērķa, no tās ainavas, kas skatienam paveras virsotnē.

"Cilvēki satiek viens otru, viņu acis, skatiens. Dodas pretī viens otram, iet prom. Tas ir viss. Vai tur kaut kas notiks? Var gadīties. Taču viņi var izrādīties arī vienaldzīgi. Aizvērti, ciet." // 230.lpp.

Sieviete dzīves, pašizziņas un intimitātes ceļā sastop vīrieti, kas nesniedz to, kādēļ viņai šķiet svarīgas attiecības, kopābūšana, tiekšanās vienam pie otra, mīlestība. Nesniedz un nesniedz. Un sieviete sastingst, paliek, raugās šī vīrieša virzienā, skatās viņa uzgrieztajā mugurā, viņa neatsaucībā un klusējošajā neesamībā. Sievietē plosās ilgas un dusmas, cerības un vēlmes, atstātības un tukšuma, pamestības un vienlaikus iekāres pilnas emocijas. Rīcība no vīrieša puses neseko, nekā nav. Sieviete dodas iekšā tumsā, ļaujas citiem vīriešiem, maina šos citus vīriešus, paralēli domājot par Viņu. Rakstītajā nav aizplīvurotas erotikas, ģenitālijas sauktas tiešiem vārdiem, procesi aprakstīti vienā, pāris  rindkopās. Tas turpinās un turpinās. Nesniedzošais vīrietis. Citi vīrieši. Sieviete. 

"Es nezinu, kas tās ir par sāpēm. Nesaprotu, kāpēc sevi pakļauju tādām ciešanām. Es varētu atteikties no Juhannesa, pārtraukt attiecības. Tad briesmas būtu garām, es vairs nejustos apdraudēta. Bet es nevēlos no viņa atteikties. Tomēr negribu arī ciest. Es nezinu, ko lai dara." // 49.lpp.

"Vai mīlestība eksistē? Vai eksistē tāds varens siltums, kas, saviļņojis mūs, iemirdzas acīs un laužas pa tām uz āru kā gaisma." // 97.lpp.

"Un kaut kur manī iezagās doma, ka varbūt pastāv kāds liels plāns, kur paredzēts arī nemiers un izmisums. Varbūt ir kaut kas tāds, kam var piekļūt vienīgi tad, ja viss, ko es uzskatīju par drošu, tiek sagrauts. Tad, kad pamats, uz kā es stāvu, tiek izrauts man no apakšas." // 190.lpp.

"Man vajag mainīties, bet es nezinu, kā. Palaid vaļā, es nodomāju. Tas izklausās pareizi. Un es koncentrējos un koncentrējos uz to, lai palaistu vaļā — dusmas, viņu, visu, ko viņš iemieso, — gribu un gribu palaist vaļā. Bet tas neizdodas." // 231.lpp.

Varbūt ir dažādi, kā raksturi dažādi, tā dzīves posmi, mirkļi. Reizēm rodas kārdinājums par kaut ko, par kādu citu cilvēku un viņa dzīvi nodomāt, nu nē, es tā nerīkotos, ar mani tas neietu cauri. Un varbūt, patiesi, jā. Bet tas nenozīmē, ka vispār nekad nenāksies pieredzēt jebkuru cita veida situāciju, citā sfērā, kad ar kaut ko netiec galā, ne uzreiz, ne tik veikli un vienmēr apsveicami. Tādā virzienā domājot, pieredzu līdzijušanu. Vienlaikus, viss grāmatas sižets, viss teksta kopums bija par šo sajūtu neizmērojamo apli, labirintu, no kura varbūt kaut kur ir izeja, bet varbūt nav. Neziņa. Varbūt kaut kas ir, varbūt nav. Satiekas, nesatiekas. Vēlreiz, vēlreiz. Un man negribas domās nosodīt, jo ir citas reizes, kad es pati būtu nosodāma, citādāk, bet tomēr. Tai pat laikā arī ilgstoši kavēties šajā stāstā liktos pagalam ļoti skumji, ļoti sāpīgi un smeldzes pilni, no tā gribētos atraisīties, tiešām kaut ko pamainīt, meklēt izeju, vismaz mēģināt. Iespējams, grāmatā ir pastāstīts kaut kas cits vai daudz vairāk, nekā uztvēru. Iespējams, tas ir spēcīgs vēstījums, ko uzmeklētu un augstāk vērtētu citas, redzīgākas acis, jūtošākas sirdis. Nenoliedzami, tā var būt. Jo gaumes un pieredzes.