Gaidot pavasari

Pirms aptuveni divām nedēļām no pastaigas pārnesu dažus sīkzariņus. Plauka ilgi (tikpat ilgi, cik ilgi gaidu šo pavasari). Pirmajā nedēļā nekā. Otrajā mazliet. Pirmais zaļums, kā punktiņi, tad vairāk. Vakar, sestdienas rīta gaismā, pamanīju, ka ir tādi kā mētrāju ogu bumbulīši. Laukā tikmēr smalksniegs (ilgi). 

Reizēm kļūst skumji. Par visu šo. Par pandēmiju, kas (ilgst) veselu gadu, vairāk, bez zināmā, kad... tapsim brīvāki. Bet iekšējā brīvība? Jā. Un tomēr. Dažādi, noskaņojumos mainīgi. Darbadienu agrie rīti, miegainie vakari. Brīvdienu gājieni ar sunīti. Gribētos kaut ko. Cilvēcisku. Prieku, aizrautību, iespaidus, kultūru. Arī atpūtu, protams, neslīgstu ilūzijā, ka daudz dotos (kaut kur). Bet brīvāk. Un varbūt kaut kad.

Tikmēr. Lasījumskanējumskatījumi.

Dainis Deigelis "Pilsētā mirstošas saules ēnā"

"skatīties savā cilvēk-tumsā
un redzēt aiz tās
zvaigznes" // 15. lpp.

"pilsētā
kurā tik maz saules
varbūt tāpēc ka to aizklāj sapņi" // 47. lpp.

"tu stāvi miglā
pret pasauli bruņojusies
ar visu savu cilvēcisko kailumu" // 74. lpp.

Kaut kur sasaucas ar (ilgstoši) (ne)nākošo pavasari. Uzrunāja tās vietas, kur cilvēks, kur pilsēta, arī tumsa. Mazāk noticēju liriskajam es kā sievietei. Interesants vizuālais noformējums — ievākojums ar atvērumā redzamajām šūšanas vietām grāmatas muguriņai, mākslinieces Elizabetes Lauras Punkas ilustrācijas kā foto kolāžas, vietām ar tekstu. 

Alesandro Bariko "Tūkstoš deviņsimt"

Tas bija gluži FAN-TAS-TISKI! Gandrīz nenoticami, ja vien. Tas ir Bariko. Viens no. Izcilākajiem. Stāstnieks, kurš rada tādu teksta ritmu, ka nevilšus nodomā — kā iespējams tik. Un šeit katrs ievieto to vārdu, kādu vēlētos lietot, lai raksturotu neizmērojamu patikšanu un aizrautību par lasīto. Neliels iesējums, vien 63 lpp. Toties, kas par dzīvi. Un, kas par tekstu. Vietām slīprakstā, vietām tādā kā dzejā, citām vietām ievelkoši noskaņā. Pilnskanīgi.

"(Sāk skanēt klaviermūzika, diezgan vienkārša, lēna, apburoša.)
Nezinu, kādu, ellē, mūziku viņš spēlēja, bet tā bija vienkārša... un skaista. Nebija nekādas krāpšanās, tas tiešām bija viņš pats, kas tur spēlēja, pats savām rokām, uz tiem taustiņiem, Dievs vien zina kā. Un to vajadzēja dzirdēt. Starp sanākušajiem bija arī kāda dāma rozā rītakleitā, ar ruļļiem matos... naudīga dāma, ja saprotat, amerikāniete, kas precējusies ar apdrošinātāju... un milzīgas asaras ritēja viņai pār nakts krēmu, viņa skatījās un raudāja, un nevarēja rimties." // 23. lpp. 

"Mēs neesam jukuši, kad atrodam paņēmienu, kā izglābties. (..) Tas ir smalks un pacietīgs darbs. Es atbruņoju nelaimīgumu. // 59., 61. lpp.

Vēl iesāku skatīties kādu Netflix seriālu — "The One". Stāsts par mīlestības meklējumiem. Par to, kas notiktu, ja tiktu izgudrots veids, kā ar ģenētiska materiāla palīdzību spēt efektīvi atrast uzreiz īsto cilvēku. Jāsaka, mazliet nenoticu. Bet idejiski doma arī par vēlmēm pretnostatījumā realitātei, mašinērijas pretnostatījumu cilvēciskajam. Attiecinot uz dažādām norisēm dzīvē. Ir bijusi kādreiz, piemēram, doma atrast vispiemērotāko (īsto) darbu vai iekārtot mājokli vislabākajā (īstajā) veidā. Un kaut ko patiešām var, tā nav alošanās, bet tiekšanās uz autentiskumu, atzīšanu (sevis, kā ir īstenībā). Vienlaikus, dzīve un cilvēki ir arī dzīvi un cilvēciski.

Un baudu mūziku. Nesens atklājums (paldies Ingai) — Mando Diao "Själens skrubbsår"

Kā arī (pateicoties Gustam) Bombadil "What's So Great About You"

Tā (lēnām) plaukst. Tā sunīts gaida. Tā gaidu es. Pavasari. Turpinām. Būs.