Pārmijus lojalitātes

Retoriski: Kas īsti ir lojalitāte? Cik lojāls cilvēks ikdienā tu reizēm jūties, kad kāds stāsta par viņa pieredzēto, vai, kad no malas vēro notiekošo, kur iesaistītas vairākas puses? Vai lasot grāmatu par lojalitātēm, sajūti sevī lojālumu? Vai vēlies no citiem saņemt lojalitāti? Kā nošķirt robežas? Ko darīt, ja nezini, kā īsti rīkoties?

Delfīnes de Vigānas "Lojalitātes" mani savaldzināja un samulsināja, sasaistīja un aizrāva, darīja domīgu, ļāva atzīt, ka arī nezinu, ka arī nevarētu visu vienmēr skaidri un ātri, veikli un veiksmīgi, pareizi un perfekti atrisināt. Sajutu kaunīgumu par to, ka sajūtos lojāla pārmijus teju ikvienam stāstā iesaistītajam. 

Grāmatas virsraksts precīzi vēstī atslēgvārdu - daudzskaitlī, tās ir lojalitātes, kopumā daudzbalsība. Kaut kas notiek. Šķietami rāmā ikdienā ienāk notikums, viens, otrs, vēl, notikumi, virknējas. Sākumā kaut kas it kā nemanāms. Tad tas jau ir noticis. Pēc tam vajadzīgs laiks, lai apdomātos. Tad vienas emocijas svārstīgi, epizodiski nomaina citas, vēl citas, un vēl. Jo realitāte, ikdiena, sadzīve, darbs un mājas rūpes, nojautas un neziņa, bailes un reakcijas, emocijas, apsvērumi, šaubas.

Kādā pilsētā, kādā ielā dzīvo kāda ģimene, māte un dēls. Padsmitgadnieks apmeklē skolu, reizēm dzīvojas pie tēva, kuru māte pēc šķiršanās nelabprāt ieredz, tāpēc arī neuzzina, ar ko tieši zēnam nākas saskarties tēva mājās. Māte – cilvēks, dzīvs, sieviete, dažreiz nogurusi, dažreiz kaut ko vēlas un pēc kaut kā ilgojas, nāk emociju uzplūdi un atplūdi, skaidrības uzplaiksnījumi, bet daudz arī neskaidrību. Skolā zēnu ievēro kāda skolotāja, kuras dzīve, domas un sajūtas tāpat nav tikai amata nosaukums. Vēl zēns saietas ar kādu citu klasesbiedru. Ikviens vēlas (kaut ko), vēlas justies (labāk, saprasts, atbalstīts, nenosodīts, mīlēts, vai arī, vismaz, aizmirsties). Kaut kas tūlīt, tūlīt draud atklāties. Nav īsti labi. Bet, kas tieši? Kā to nodefinēt, kādiem vārdiem aprakstīt, kā pierādīt, kā izskaidrot aizdomas uz sajūtu un šķietamu nojausmu pamata, un galvenais, ar ko aprunāties un, galu galā, ko darīt? Kāpēc reizēm ir bail runāt? Zēnam, pieaugušajiem. Ikvienam reizēm. 

Lasot atcerējos, atpazinu to sajūtu, ka mēdz pielavīties piesardzība, ka arī par pavisam vienkāršām, ikdienišķām mazajām lietām kādreiz bailīgi kādam, pat un varbūt jo īpaši draudzīgi noskaņotam cilvēkam, pastāstīt, atzīties. Piemēram, pateikt, – zini, man īstenībā negaršo zaļā tēja. Mazliet smieklīgi, sīkumaini. Jo otrs var izsaukties, – bet kā, man gan garšo, un tā taču veselīga, skaitās laba, varbūt vienkārši neesi atradis īsto zorti. Nē, tieši un konkrēti, nu, negaršo zaļā tēja. Vai melnā. Cepumi, ko servē un pasniedz pie minētā dzēriena. Jebkas. Līdzīgi par nopietnām lietām. Atzīties, godīgi, patiesi. Un par to, ka sajūtas, domas reizēm vēl formējas, ir ne līdz galam skaidras, bet jau pastāv. Un arī neziņa, ko iesākt, ko drīkst atļauties teikt, darīt, lai neaizvainotu, nepārkāptu robežu, nedarītu pāri, bet varbūt palīdzētu vai meklētu palīdzību, vai pārrunātu, nosauktu vārdos, atskaņotu, ieminētos, piebilstu, apjautātos. Piemēram, ja kādam ir depresija vai cita veida saslimšana. Alkoholisms. Internetā vai realitātē izpausta agresija. Kā to ietērpt vārdos, kurā brīdī pieminēt, kā pamatot sarunas uzsākšanu, vajadzību, kurp virzīt, cik daudz, kurā momentā vairs nevar nelikties ne zinis? Varbūt apvainosies. Aizstāvēsies ar pretuzbrukumiem. Bēgs, vairīsies. Varbūt tā nemaz nav, tikai likās, ir tikai daļēji. Bet kādiem vārdiem? Un, ja nu patiesi, ko tālāk? Un, ja nu cilvēks neatzīst, nevēlas? Kā būt? Cik lojālam? Varbūt noziedzīgas jau šīs sākotnējās šaubas, minstināšanās, prātošana, kamēr būtu vajadzējis drošsirdīgi iet un rīkoties, uzreiz, ātri, pārliecināti, varbūt kareivīgi? Bet ne visi spēj visu. Daži ir kareivīgi, citi vienkārši no dabas tādi nav. Visdažādākie iespējamie scenāriji. Ko iesākt, kā?

Grāmatai skaists ievākojums. Valoda burvīga. Plūstoša. Maiga. Viegli lasāma. Ar retorisku jautājumu noskaņām, ko nedaudz aizņēmos. Grāmatas jautājumi neviengabalaini, daudzskaitlīgi, daudzbalsīgi, bet atbildes nesniedz, tāpēc lieti noderētu, piemēram, medijos kāds saudzīgs, vienlaikus palīdzošs speciālista komentārs, ieteikumi, piemēri. Jo, protams, nav viena risinājuma, nav universālu atbilžu. Bet tomēr, ir stāsti par dzīviem cilvēkiem, reizēm šādi, citkārt citādāki. "Lojalitātes". Bērni un pieaugušie, dažādi raksturi, temperamenti, spējas vai kaut kā nespējas, sistēma, iekļaušanās, personiskā brīvība, apspiešana vai pazemošana, vienlaikus likumi, kas jāievēro nevardarbīgai līdzāspastāvēsanai, pieklājība un tai pat laikā drīkstēšana būt raksturā ar kaut ko atšķirīgam, mainīgums, nianses, dažādi. 

Laimīgu, mainīgi skaistu, kā dabas ainavas, šo cerību un iesākumā neziņas gadu!
Iekšēji, pēc iespējām, piepildītu, priecīgu, pārticīgu, sirsnīgu
ziemas un vēlāk pavasara miju!