Augstas raudzes skumjas

 "ar tumsu pret tumsu es esmu otrā krastā" // 47.lpp.

Jānis Hvoinskis "Mūza no pilsētas N."

Dzeja mazliet ar tādu kā glezniecības un fotogrāfiskuma auru, aizkulišu noskaņu ("Mirkli apstādināt kustību ar nedaudziem kameras / piesitieniem", 7.lpp.), vienlaikus kā cilvēku vērojumi iztālēm, tieši šim laikam atbilstoši - bezkontaktā. Vairākās vietās atsauces uz Bībeli (piemēram, "Un notiek kā rakstos teikts", 8.lpp.) un zemi kā kaut ko grēcīgu (20.lpp.), kā arī norādes uz reliģiskumu, priesterību. Kopumā pārņem sajūta, ka šai dzejā viss savā ziņā atsvešināts, lai gan vārdos dažviet sacīts pretējais ("Sāk palielināties mana jūtība mana aizskaramība un / ievainojamība", 10.lpp.), tas izteikts ne ļoti emocionāli, saprotot, ka tā, lūk, noticis, bet ne vairāk.

Dzeja, kuru lasot, uzreiz jautu - ir kvalitāte, ir vārdu un rosinājuma precizitāte, noslīpējums, patiesi labi nostrādāts teksts, kā audekls ar perfektām vīlēm, kvalitatīvs materiāls, vienvienīgais - ļoti skumji un bēdīgi. Lasīju tālāk, lapu pa lapai, cerot, ka varbūt, varbūt autors mazliet atmaigs pret dzīvi, cilvēci, sevi pašu kā cilvēces iemiesojumu, galu galā. Taču viss turpināja ritēt savu gaitu - attālināti, spokaini rēgaini, miglaini, vientulības pilni, tumstoši. Pat lielu sāpju šķietami neesoši, vien skumjas, skumjas, bezatbildes (neatbildētas, neizrunātas), skatienos neietvertas, vispārēji klātesošas it visā (ikdienā, sadzīvē, domās).

Līdzīgi, kā, piemēram, ja kāds uzjautā apkārtējoprāt skumjākos mūzikas gabalus, ja tiktu vaicāts pēc skumjākās dzejas, es varētu atbildēt, ka šī ir viena no visskumjākajām, ko esmu pēdējā gada, dažu gadu laikā lasījusi. Iespējams, vienīgā vispār tik ļoti skumjā dzeja manā uztveres un lasītājas pieredzē, bet varbūt vienkārši uzreiz neatminos citus piemērus, jo skaidrs, ka literatūras vēsturē bijuši ne mazums. Ienāk prātā arī asociācija ar Franca Kafkas radītajām drēgnajām noskaņām viņa stāstos, kas prozas pasaulē tikpat īpaši smeldzes pilni atklāj šķietami parastā ierindas cilvēka, ierēdņa eksistences rūgtumu, izspiežas cauri caurēm, neatkāpjas, lai kā varbūt varētu mēģināt patirgoties, sak', nu, nav jau tik traki šai dzīvē, tomēr, nē, ir gan, Kafkasprāt atliek - klusuciest, aizvērties, aizbultēt durvis, pazust no aprindām, no glūnīgajiem buržuā skatiem, iezust sevī vienpaliekot.

Lai gan, patiesi, šis ir gadījums, kad Hvoinska dzejā notveramais pasniegts tik meistarīgi, apdomāti, nepārspīlēti un dabiski, vārdos jēgpilni, ka "Mūza no pilsētas N." (N. saīsinājums no sākotnēji iecerētā nosaukuma - Mūza no pilsētas Nāve) ir kā vērtība, kā piemērs, sava veida paraugs augstas raudzes dzejai.

Šeit saruna ar pašu dzejnieku: "Viņa dzejoļi apbur kā mazas glezniņas".

"Koki kā gari līdz kaulam atkailināti pirksti sniedzas
     augšup kā bēgot paši no savām ēnām
Kā atstājot zemes grēcīgo ādu kura kļūst mūsu takas
Mēs turpināsim klejot ar vieglu nelabuma sajūtu it kā no
grūtniecības vai kādas metastāzes" // 20.lpp.

"Skumjā sieviete kura rītos dzer kafiju un nesarunājas
vēl joprojām viņa profilā atgādina kādu redzētu gleznu
Kuru es nesaprotu
Bieži iekarsis pēc vientulības un noslāpdams viņas
    attēla tuvumā
Baidos to uzrunāt
Viņa jau sen neklausās un aiziet pa solitūdes avēniju
Kurā uzturas miruši vientuļnieki
Pa reizei apmeklē šeit vienīgo dvēseļu krodziņu
Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa un nesaskatāmies" // 25.lpp.

"Zagšus pieskaršanās nopietnām sarunām
Tai pašā laikā baidoties nokļūt dziļāk nezināmajam un
     intriģējošajam tuvāk
Katram ir jau pietiekoši sakrāts nopietnu tēmu lai
     nebūtu vajadzības to papildināt" // 29.lpp.

"aiz tumšiem stikliem vien saule un ledus
vien saules un ledus anestezētas acis
līnijas kuras dzīvo starp mums
kļūst mūžības sasalums
vien aiz melniem stikliem
tumša kā gangrēna lēni plūst mīlestība" // 51.lpp.

"Bet lietus turpina līt un līt slīdot pār skārda jumtiem
Tā klavieru skaņas padzirda tukšumu bet viņa kailumu
     rudens
Plūst gadalaika kustības ilūzijas mūzika paliek
Tās nesataustāmā iedoma tā tevi moka līdz atbrīvo
Lēnām tu mirsti elpas svārstības piestāj un atjaunojas
Bet lietus vēl līst un līst slīdot pār metāla jumtiem" // 63.lpp.