Radošums - pašironija un stāsts

Gads kopumā iesācies mierīgi un labi. Janvāris patīkami silts. Prāts labs. Grāmatu gads - vēl turpina palēnām čunčināties, iešūpoties. Fotogads arī lēnītēm, mierīgi. Savukārt kinogads, lūk, kinogads jau paspējis priecēt, sniegt ierosmi, iedvesmu padomāt.

Filma "ANJĒZE PAR VARDĀ" [IMDB]. 
Splendid Palace kinoteātris. Ditas Rietumas ievadruna.

Divi vārdi, ko impulsīvi paķēru pārdomām, piefiksēju.

Pašironija

Skaista un eleganta dzīvē, Dita Rietuma, nosvērtu, labi skanošu balsi. Tas, ko viņa stāstīja ievadrunā par radošumu kino un radošumu sievietes dzīvē bija tā, ka varētu klausīties vēl un vēl, jo palika laba pēcsajūta, kopumā noticīga sajūta (radošajam, dzīvei) un arī tāda kā cerīga sajūta (jo, ja radošais patīkams un uz pasaules tas pastāv, un pastāv visdažādākajos veidolos, tad vien jau ir labi, interesanti un prieks).

Ditai Rietumai stāstot par Anjēzes Vardas dzīvi (Dienā publicētais D. Rietumas raksts - klik te, kinoraksti.lv intervija ar kinorežisori - klik šeit), vairākkārt izskanēja vārds - pašironija, itin kā to varētu izcelt un uzsvērt. Ieklausījos, mazliet saausījos. Jo pašironija. Jā, tas ir interesanti. Tā noteikti varētu būt palīdzoša gan ikdienas sadzīvē, gan radošajās izpausmēs. Kā iespēja notiekošo netvert vienmēr nopietni, ne sakoncentrēti lielākoties uz sevi. Un tas patiesi raksturo filmas "Anjēze par Vardā" autori, kinorežisori, kura savā darbā pauž cilvēkmīlestību, vēlmi spoguļot cilvēkus - dzīvē sastaptos, garāmejot ieraudzītos. Jo, lai gan filmas virsrakstā Anjēze stāsta par Vardā, viņa stāsta par laikabiedriem, laikmetu, sastapšanās un kinotapšanas iemeslu - cilvēkiem.

Stāsts jeb kinorakstīšana

Vārds, kas izskanēja jau filmas norises laikā (dokumentālais kino), kad Anjēze Varda pieskārās jautājumam, kā vispār rodas kino ideja, iecere, stāsts. Kas veido to, ka filmai būs centrālais tēls vai vairāki, vai arī varbūt nebūs. Kas nosaka to, kādā gaisotnē filma noritēs, kādu noskaņu atstās, kāda būs fona mūzika vai izteiktāks skaņu celiņš. Un tamlīdzīgas dabas jautājumi. Tā ir stāsta veidošana, kinorakstīšana. Stāsts.

Šeit iekšēji nopriecājos, domās iesaucos - ahā (!). Jo tas ir kaut kas iespējamais ikvienam, ik dzīves situācijā. Tā var būt gleznrakstīšana, mūzikrakstīšana, vārdrakstīšana, dejrakstīšana, šujrakstīšana, roturakstīšana, fotorakstīšana. Stāsts iederas visur. Katrā niansētākā formā, ko veido cilvēks pats ar savu iniciatīvu. Tai nav jābūt vienmēr milzu formai, ārkārtēji unikālai, tā var būt radoša darbošanās, katram pēc iespējām, sajūtām, aicinājuma.

Iniciatīva ir tas, par ko arī mazliet reizēm padomāju. Tās sastāvā, šķiet, ietilpst veselīga pašsapziņas nots, jo citādi ir mazāk ierosmes. Bet, ja klātesoša savureiz arī pašironija (no pasākuma gūtā atziņa), tad varētu būt vēl vieglāk (vieglāka dzīvošana). Iniciatīva kā radoša iespēja negaidīt uz citiem, darboties pašiem, izteikties, rīkoties, caur to arī mācoties mainīgumu, ne vienmēr visā tikai izdošanos un veiksmi, caur to mazāk kritizēt, mazāk negatīvi izteikties, jo gluži vienkārši nespeciāli dzīvē notiek visādi, arī nākotni neparedzēt, visu un visus neizspriest, bet laiku pa laikam gūt
pa-darbotiesprieku. Turklāt, dažreiz arī pavisam ikdienišķi - mājās, darbadienu ietvaros - darbā, vēl citur, mazliet drošāk, pajokoties, izteikties, ar savu viedokli, darboties, rīkoties, noticēt, nu un, ka viss nav tikai izdevies, ka viss nav tikai pareizi un gludi, esam cilvēciskie cilvēki paši un citi tāpat, toties prieks un reizēm sanāk uzņēmīgāk, arī cilvēkmīlošāk, pēc iespējām.

Darbadienu lasāmais detektīvs

Vairāku mēnešu garumā mācos sadzīvot, akceptēt mazāklasīšanu. Ne tā, ka pavisam nelasīšanu, bet it kā mērenu mazlasīšanu ar epizodiskiem palasīšanās brīžiem. Nav zināms, vai tas pāries, kad un kā pāries, varbūt nostiprināsies uz palikšanu, varbūt vienkārši tā ir dzīves dažādošanās, visai mainīga gadu gaitā.

Tā, kopš novembra dažreiz somā līdzņemšanai ietilpa kāds neliels, vienkāršs detektīvromāns. Autores rakstības manieri jau senāk biju iepazinusi un novērtējusi kā vidēji saistošu, nesteidzīgu (var likties arī garlaicīga, jo spriedzes nav), tomēr mazliet tīkamā Agatas Kristi garā, caur izmeklētāju sarunām ar apkārtnes ļaudīm.

Aizdomājos arī, kas dažkārt uzrunā detektīvsižetos, jo būtībā jau tā var tikt vērtējama kā kāda cilvēka nelaimes atreferēšana? Atbilde ir aptuveni tāda, ka reizēm saista neieciklēšanās un nepārspīlēšana. Līdzīgi tas attiecināms uz detektīvseriāliem vai žanra kino. Jo, gadās, stāstos par un ap spilgtāku dzīvi, mēdz ieviesties galējākas formas, ne vienmēr, bet reizēm (romantiskajā žanrā lielā laimes vīzija mijas ar tikpat lielo nelaimīgumu, piemēram), daudzas norises ļoti izceltas (cilvēks - varonīgs, izteikti veiksmīgs vai ārkārtīgas grūtības pārcietis), kas dzīvē reālajā ne katreiz noticas. Savukārt, detektīvromānos, kas nav ļoti nežēlības pilni (tādus nespēju), bet vairāk sarunu formā, ieskicējas, atklājas cilvēku daba, psiholoģija, ne dramatizēti, un negrozoties ap galvenokārt viena personāža uztveri, būšanu.

Ruta Rendela "Kur gaisma dalās". Neliels (191.lpp.), joprojām par nedārgu samaksu iegādājams Jāņa Rozes grāmatnīcas e-vietnē - klik, stāsts, ko acij tīkamā valodā tulkojusi Dagnija Dreika, par samērā vienkāršiem ļaudīm, viņu sadzīves notikšanu. Anglijas mazpilsētā pazudusi kāda sieviete, cilvēks gados, klusa un nosvērta persona, mājsaimniece. Vienīgā dīvainība - mājas bēniņos atrastas vairākas grāmatas ar īpatnējiem veltījumiem. Situācijas atrisinājums beigās nāca kā pavisam negaidīts pārsteigums. Tomēr spriedze izpalika, tāpēc, un arī augstākminēto personisko mazāklasīšanas iemeslu dēļ, lasīju ilgi, aptuveni trīs mēnešus, vairāk izklaidus, kad sanāca, dažreiz no rītiem, braucot vilcienā, pāris reizes vakaros mājās, pa dažām lappusēm.

 

"Spilgtajā gaismā laistījās pelēkais asfalts, uz kura asi iezīmējās pretējā pusē augošo koku īsās ēnas. Nevienas citas krāsas - tikai šis mirdzošais pelēkums un saulainais zaļums." / 168.lpp.

"Galvenajam inspektoram patika rītausma, lai gan parasti viņš bez īpašas vajadzības nemeklēja iespēju to skatīt. Šī aina viņam palīdzēja domāt. Nekur nemanīja ne dzīvas dvēseles. Tirgus laukums likās daudz plašāks nekā dienā, un ietves malā, kur mēdza piestāt autobusi, bija izveidojusies sekla peļķe. Uz tilta viņš satika suni, kas mērķtiecīgi rikšoja savās noslēpumainajās darīšanās, galvu izslējis, it kā noteikti zinātu, kurp skrien. Veksfords uz mirkl apstājās un pavērās lejup ūdenī. Pretī raudzījās liels, pelēcīgs stāvs, bet drīz vējš saņirbināja virsmu un salauzīja attēlu." / 162.lpp.

"Palicis viens, Veksfords pētīja grāmatas. To bija simtiem, plauktos pie visām sienām, muguriņa pie muguriņas. Liels daudzums Viktorijas laika dzeju un romānu līdzās septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta darbiem. Veksfords paraustīja plecus. Kinsgsmārklema bija pilna ar šai līdzīgām mājām, vispakārt vieni vienīgi pārpilnības cietokšņi, savrupnami ar bibliotēkām un grāmatu kolekcijām..." / 144.lpp.