Vai ir iespējams patiesi iejusties cita dzīvē?

 "Smejos, esmu laimīga, vēl pavisam apdullusi no miega, un ja nu tieši tāda ir laime —
ne sapnis, ne solījums, vienkārši šis brīdis."
~ Delfīne de Vigāna "No un es"

Kāda ir tava laime? Kāds bija tavs nesenākais laimes brīdis, ko atceries?

Man — piemēram, šī citāta lasīšanas brīdis, vilcienā, paskatīšanās laukā pa logu, apdomāšanās. Pastaigas, saules atspulgi ūdenī, māju logos, peļķēs, pat mašīnu logos uz ielām, tāda kā ikdienas sadzīviskā spozme, kas mazliet iekrāso lietavas vai parasto dzīves ritējumu. Pavasaris. Pauzes, ik pa laikam, kafijas, kakao, silts mājas džemperis, miers.

Bet kopumā Delfīnes de Vigānas grāmatas (iepriekš tulkojumu latviešu valodā pieredzēja "Lojalitātes", šoreiz "No un es", izdevis Jāņa Rozes apgāds, abus darbus no franču valodas tulkojusi Inta Šmite) nav viegluma piepildītas. Gluži otrādi, skarti eksistenciāli jautājumi, pēc kuriem paliec mazliet domīgs, jo, cik daudz ir iespējams kaut ko paveikt citu labā, sevis labā, ja viss dzīvē nav viennozīmīgi? Vai ir jēga vainot citus, sevi? Vai vienmēr vajag atrast grēkāzi? Bet kur paliek jebkāda izeja, varianti?

"No un es" ir stāsts par draudzību un cerību, pieaugšanu un dzīves visbeidzot atlaišanu no pareizībām vaļīgāk. Par to, ka notikumiem nav vienas absolūtās patiesības. Reizēm tik ļoti gribētos noticēt kaut kam, un arī tā ir vērtīga pieredze ar visu alošanās mirkli, kam acīmredzot cilvēkam domās jāļauj citiem vai sev iziet cauri. Un tā, Lū, kuras dzīve rit ārēji šķietami labvēlīgi — pusaugu meitene mācās labā skolā, ir apdāvināta, bet zina arī, ko nozīmē zaudējuma sāpes ģimenes traģēdijā, iepazīstas ar citu meiteni No, kurai savukārt nav noteiktas dzīvesvietas, nav tuvu cilvēku un darba. Lū vēlas palīdzēt No, vēlas būt šis tuvais cilvēks, pārliecina vecākus uz laiku pieņemt No viņu mājās, gaida pārmaiņas.

Bet, vai var, patiesi, līdz dziļumiem, iejusties cita cilvēka dzīvē? Vai arī, pajautājot apvērsti...

"Sākot ar kuru brīdi ir par vēlu? Kopš kura laika ir par vēlu?"

*
"— Kā tu domā, vai ir tādi vecāki, kas nemīl savus bērnus?

Ne sevišķi smalkjūtīgs jautājums, ņēmot vērā, ka viņa tēvs dzīvo otrā pasaules malā, bet māte ir netverama kā vēja pūsma. Bieži vien nožēloju, ka vārdus nevar izdzēst gaisā kā uz papīra, ka nav tādas pildspalvas, ko varētu pavicināt virs galvas, un visi neveiklie vārdi tiktu izsvītroti, pirms tie kļuvuši dzirdami.

Lukass aizkūpināja cigareti un skatījās laukā pa logu tālumā. Pēc tam pasmaidīja.

— Nezinu, Drostaliņ. Diez vai. Manuprāt, parasti viss ir daudz sarežģītāk."

Par to arī ir grāmata, par to stāsts, ka viss ir... Un šeit ikviens var ievietot sev tuvāko domvārdu.

Mani ļoti uzrunāja, kā uzrunā stāstītais, kur nav vienas patiesības, viena pielīdzinājuma visiem, tad ir atvērta ceļa sajūta, kur izvēles reizēm pašu rokās, reizēm kaut ko neiespējam, jā, arī, bet, kamēr ir pasaule, ir dzīve, tikmēr arī jaunas pieredzes, un varbūt jaunas cerības, jaunas dienas...