Vienkāršs garāmgājējs Kalendārs

"Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties.
Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā.
Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt."
~ Andris Kalnozols "Kelendārs mani sauc", 10.lpp.

***

Ziema. Šogad tiešām. Ir sniegs, sals, un ziemas saule, tikko sākušas gaišziloties debesis, kas mazliet velk uz pavasara pusi. Un putni. Viendien izgāju uz veikalu, eju, dzirdu, bet sākumā nesaprotu, no kurienes, tik skaļi un daudz. Izrādījās, krūmājā tieši blakus desmitiem, varbūt simtiem pelēku mazputniņu. Nopirkām cepeškrāsni. Beidzot. Bijām runājuši, atlikuši, tagad ir. Dikti garšo vienkārši uz cepšplāts salikti šampinjoni, mazliet apkaisīti garšvielām un, ja mājās ir, pārlikti sviesta gabaliņiem, tādiem pikucīšiem. Nekas nav jādara, var kafijot un lasīt, pēc nepilnas pusstundas notinkšķ signāls, ka gatavs, var baudīt, tāpat, tīrā veidā, pa tīro nokopt. Un tāpat kā ziema šogad, man beidzot ir arī lasāmais. Liekas, precīzi neatceros, kādu gadu, varbūt divus, bija nosacīti mazāklasīšana, tāpēc priecājos no tīrradņa emocijām. Visas grāmatas, ko janvārī iesāku, dikti patika, visas citēju, laimīga. Un ne mazāk svarīgi - zinu, ko vēlēšos nākamās izlasīt: Haralds Matulis "Eksistenciālisms", Agnese Zarāne "Laba meitene", Hanne Eštavīka "Bordo klajie lauki", un gan būs vēl. 

***

Oskars no A.Kalnozola "Kalendārs mani sauc", dažkārt maz runādams, iedraudzējas ar tiem, kuriem savukārt vairs nav ar ko parunāties. Viņš liela auguma, mazliet kā bērns, kaut kāds sindroms, ziniet. Iet ikdienas pastaigās. Raksta dienasgrāmatu. Vēro. Reizēm izvēlas nedēļas vārdu un to apcer - piemēram, pastāsta asociācijas ar to, kas var būt "Svarīgi", "Grāmata", "Draugs", "Ilgošanās", "Pacietība", "Siltums", "Saruna", "Pārmaiņas", "Patvērums". Satiek mācītāju Arvīdu, zinātnieku Otto, kabaču tantiņu Janīnu un vispār vairākus vecus ļaudis. Ir kāda meitene. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad uz pasaules kaut kur mīt meitene vai zēns, un jums iegadījies viņu ieraudzīt, tur notiek savādas lietas, vai ne. Meitenes dēļ Oskars iemācās no galvas visus vārdus, kas kalendārā, jo nezina Viņas vārdu, nevēlas zināt, nevēlas tuvoties, grib būt "vienkāršs garāmgājējs" (285.lpp.), vienkārši just, vienkārši dzīvot, elpot, pastaigāties, nedarīt pāri, nesaņemt pāridarījumus, būt brīvs. Un viss, bet tas nemaz nav maz. Kā Zen, ja to apvērš, ir Nez. Tā Oskars apvērš sevi. Un tur sanāk visādi humori, tāpēc lasīt bija smaidīgi. Bet vēl... Bet par to mazliet vēlāk.

"Esmu bibliotēkā un staigāju gar grāmatām. Tad es paņemu kādu grāmatu un atšķiru jebkurā vietā un izlasu teikumu vai divus. Visdīvainākais, ko izlasīju šodien no vienas grāmatas: "Novelc apavus un pievērs tam uzmanību"." ~ 101.lpp.

"Viss var notikt arī bez manis. Tas ir atbrīvojoši." ~ 117.lpp.

"Aizgāju pie mammas un aiznesu viņai ziedus. Es tā vienmēr daru kopš bērnības - savā dzimšanas dienā dāvinu viņai ziedus. Par to, ka esmu nācis šai pasaulē. Tas ir viņas nopelns, un paldies par to!" ~ 235.lpp.

"Negaiss ir interesants vārds. Ne-gaiss. Tas, kas vairs nav gaiss. Kurš, nez, izdomāja pērkona laikā noliegt gaisu? Kurš vispār izdomā vārdus, ko mēs vēlāk runājam? Ir tādi cilvēki, kas sēž un domā vārdus, un pēc tam saņem algu? Un kurš izdomāja vārdu "alga"?" ~ 257.lpp.

***

Bet vēl... Baidos, man nesanāks par šo būt objektīvai. Jo sajutos tik līdzīgi vietām. Retums, ka lasot saradojies. Tas mazliet biedē. Vienlaikus subjektīvi patīkami. Apzinoties, ka nav vienveidība, notiek dažādi. Vienkārši pavisam, pavisam bija tā, ka lasīju un brīnījos, kā sakrīt. Nav sindroma, strādāju, pavisam parasta dzīve. Paldies par uzrakstīto! Dikti. 

Un nu, lieku nost, eju pastaigā.