Literārās un garīgās eksistences

Šo svētdienu es veltu pastaigai un grāmatai. Abas ar sunīti ejam. Kļūst arvien pavasarīgāks. Pa ceļam mums pieskrien liels, balts, mazliet biedējošs suns, bet nekas, viņi apošņājas un atlaiž viens otru. Pafotografēju. Sniegs kūst, ūdens grāvjos spulgo gaismā. Vairākus apļus noejam. Elpojam. Suns medī graužamzarus, es (medīju) sajūtas, mieru, šādus mirkļus. Pārrodamies. Uzlieku ūdeni, papildinu suņtrauku, noģērbju āra drēbes, piesēžos pie galda. Uzlieku Radio "Klasika" raidījumu, sarunu ar rakstnieku. Laukā saule, pirmīt nebija, bet gaismas pietiek. Košums pa logu veroties, koku ēnas un baltums līnijās mijas. Pirmīt balts suns, šobrīd balts laukā. Kafeja (tā rakstīts uz paciņas) "Viesīte": rudzu iesals, cigoriņi ar apiņiem; pieleju pienu. Izlasu interviju.

Haralds Matulis "Eksistenciālisms". Dzejproza. "Literārā eksistence", "garīgās eksistences izpausmes" (7., 8. lpp.). Fragmentēti, mazliet iracionāli, emocionāli. Saturā: "Gaidas", "Trauksme", "Pamestība", "Sabrukšana", "Pārmetumi", "Mierinājums". Un, jāatzīst, man līdzīgi – fragmentāri ļoti patika tieši tas, cik dažādi, daudzpusīgi teikumi, vietām aprautāki un mazajiem sākumburtiem, vietām vecajā drukā. Vistuvākā bija noslēdzošā "Mierinājuma" daļa, ko labprāt citēju, taču iepriekšējās lappuses ne mazāk ierosinošas.

Stāstītas, retoriski caur sevi un no sevis izjautātas skumjas, sapņi, cerības, pieķeršanās, smaids, pelēcība, dusmas, sarūgtinājums, domas par nāvi. Ieskaņā "Nesagaidījis atbildes no citiem, liriskais es jūt, kā viņa skumjas pārvēršas trauksmē" (23.lpp.), pieaugošajās sajūtās "Viņš turpina doties ikdienas gaitās un cenšas iekļauties kolektīvās nodarbēs ar citiem, taču iekšēji jūtas aizvien atsvešinātāks no visa notiekošā" (37.lpp.), izskaņā "Liriskais es piedod dzejniekiem un citiem cilvēkiem un pieņem nepilnīgu mīlestību. Tad atgriežas bērnībā un piedod pats sev" (91.lpp.). Tāds atskārsmīgs noslēgums 118 lappušu sējumam pelēkos vākos ar ielocēm un dzelteniem burtiem (pavasarīgi) virsrakstā. 

Kādas pēcsajūtas manī? Vietām spēcīgi. Līdzās saprāta balss. Mijas. Biedējošais ar atrasto. Kāpinājumi ar mierinājumu. Cilvēciski gribētos pateikt paldies par šo iespēju lasīt tādu kā dienasgrāmatu dzejā ar filozofiskām, eksistenciālām pārdomām par dzīvi. Daļēji uztvēru tās kā vēstules vai piezīmes autoram pašam sev, kas caur izdevuma formātu top pieejamas plašākai auditorijai, bet būtībā ir presoniskas. Tās nav vērtējamas vai komentējamas, bet līdzpārdzīvojamas, vairāk vai mazāk, katram pēc iespējām. Es reizēm pieredzu un vēl mācos, procesā, ka nav atbilžu, vismaz ne no malas viegli iedodamu. Tā visu mūžu ir zināma attīstības gaita. Vienreiz kaut kas labāk sanāk, citreiz ne tik labi. Un dzīve turpinās, nāk un nāks citas, jaunas un jaunas dienas, noskaņas un svārstības, mainīgums.

"ja šis mirklis pastāv, tad ir bijis miriādēm laiku pirms un būs arī pēc. ja šis mirklis pastāv, un par to, tieši to, mēs esam diezgan droši, tad kas ir šis mirklis? vai laika domāšana var ko pateikt par laika pastāvēšanu? laiks ir garumā izstiepta domāšana, no mirkļa uz mirkli. laiks ir cilvēki, kas iet pa ielu, gar logiem."
// 109.lpp.

"es gribu spert soli, kad redzu durvis atvērtas. es gribu uzrunāt un tapt pieņemts.
es gribu piedzīvot mīlestību, es gribu būt tai gatavs, es gribu saglabāt savu cilvēcību,
es gribu būt raudulīgs."
// 111.lpp.

"Nav neskaidrības, ir tikai daudzēja rašanās. (..) Nav nesaprašanas, ir nezināšana, kas ceļas no vienkāršošanas, jo nav iespējams paturēt prātā visu, kas notiek ik mirkli. Lūk, bērza lapas notrīsēja vējā, no tā visa mēs paņemam vienu īsu skatu un klājam to pa virsu citiem blāviem nospiedumiem atmiņā."
// 112.lpp.

Labs cilvēks

Vai tu biežāk (kaut vai mazliet biežāk) sajūties, nodomā par sevi kā par labu cilvēku vai kā par nepietiekami labu? Un par citiem? Un kopumā dzīvi? 

Manī nevilšus panaiva vēlme ikdienā nedomāt to rūgto, lai gan dažādas emocijas notiek un visas
pieder realitātei. Apzinos, ka ir joma, kurā neesmu varējusi būt pietiekami laba. Par to daudz sajūtu, pārdomu. Taču tā ir viena sfēra. Visas citas lietas, norises tādas, kurās neesmu parādā un man nav parādā. Vienlaikus cilvēcība. Mainīgums. Daudz laba, nepilnīgi un neperfekti dažreiz, bet tomēr. Prieks par skaistumu, radošumu, dažādām iespējām.

Agneses Zarānes* stāstu krājums "Laba meitene" vispirms dienasgaismu ieraudzīja e-grāmatas formātā, to uzzinot, sāku vēlēties un gaidīt drukāto versiju. Tiklīdz vīdēja informācija, devos uz vietējo grāmatnīcu, apņēmīgi, mērķtiecīgi taujāju, tiku pie eksemplāra, priecīga atvākoju un lasīju, gan vilcienā braucot, gan vakarā mājās.

Vienpadsmit stāsti, daži iepriekšpublicēti Satori, Punctum, Domuzīmē. Skaists grāmatas ievākojums. Interesanta pieeja — katru stāstu ievada atsevišķas prozas vai dzejas rindas. Sižetiski stāstos meitenes un sievietes viņu dzīves pavērsienos, šaubu mirkļi, bažas, asaras, vai izdosies būt pietiekami labai. Taču, kas to noteic, kuram tāda vara? Kādam otram, tuvajam cilvēkam, mammai vai partnerim, māsai vai sabiedrības uzstādījumiem? Man liekas, tas ir tāds kā ceļš pie patiesās "labās sevis", ne vairs ārišķīgi vai faktoloģiski, bet caur atskārsmēm un pieņemšanu. Reizēm tam vajag laiku. Reizēm tas prasa gadus.

Uzrunāja stāsti "Svētdiena", titulstāsts "Laba meitnene" — par meitenīgu vēlmi izpatikt mammai, darīt kaut ko, kā nākas, lai visiem labāk. Būt tādai ērtai un labai. Bet, cik ilgi? Dažreiz varbūt tas nav ātri risināms. Tomēr cerība, ka kādreiz.

Stāsti "Eltons Džons", "Papasuns" skar partnerattiecības, kurās nav gluduma un viegluma. Arī tas, iespējams, ir laika jautājums, cik lielā mērā izšķīdināties otrā, vai tiešām visu mūžu?

Ļoti patika grāmatas izskaņā stāsti "Nūdisti" un "Kā mammai" — tie mani favorīti, tajos jaušams solis brīvības, pašapziņas virzienā. 

"Es tevi mīlu, saproti? Marika, tu man esi kā pašas bērns. Es tevi ļoti mīīīlu!" Pār Everitas vaigiem lija nupat izdzertais vīns.
"Es saprotu, Evi. Vienkārši palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši." Marika noglāstīja māsas muguru.
~ Agnese Zarāne "Nūdisti"**, 101.lpp.

Atlaist attiecības, dzīvi, uzstādījumus, vēlmes, pareizības vaļīgāk. Ne tik cieši, uzstājīgi, prasīgi.
Vai nav trāpīgi? Kāpēc gan ne? Vismaz dažreiz. To attiecinot arī uz sevi. Ka var vairāk, spēcīgāk, ja iekšēja tiekšanās, ja tādā veidā labākas sajūtas. Bet nav obligāti. Var arī mazāk vai savādāk. Personiskajās izvēlēs, pašu atbildībā.

* Intervijas ar Agnesi Zarāni:

"Esmu bijusi laba meitene"
"No skumjām un dusmām nav jāvairās."

** Satori publicētais stāsts:

"Nūdisti"

Vienkāršs garāmgājējs Kalendārs

"Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties.
Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā.
Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt."
~ Andris Kalnozols "Kelendārs mani sauc", 10.lpp.

***

Ziema. Šogad tiešām. Ir sniegs, sals, un ziemas saule, tikko sākušas gaišziloties debesis, kas mazliet velk uz pavasara pusi. Un putni. Viendien izgāju uz veikalu, eju, dzirdu, bet sākumā nesaprotu, no kurienes, tik skaļi un daudz. Izrādījās, krūmājā tieši blakus desmitiem, varbūt simtiem pelēku mazputniņu. Nopirkām cepeškrāsni. Beidzot. Bijām runājuši, atlikuši, tagad ir. Dikti garšo vienkārši uz cepšplāts salikti šampinjoni, mazliet apkaisīti garšvielām un, ja mājās ir, pārlikti sviesta gabaliņiem, tādiem pikucīšiem. Nekas nav jādara, var kafijot un lasīt, pēc nepilnas pusstundas notinkšķ signāls, ka gatavs, var baudīt, tāpat, tīrā veidā, pa tīro nokopt. Un tāpat kā ziema šogad, man beidzot ir arī lasāmais. Liekas, precīzi neatceros, kādu gadu, varbūt divus, bija nosacīti mazāklasīšana, tāpēc priecājos no tīrradņa emocijām. Visas grāmatas, ko janvārī iesāku, dikti patika, visas citēju, laimīga. Un ne mazāk svarīgi - zinu, ko vēlēšos nākamās izlasīt: Haralds Matulis "Eksistenciālisms", Agnese Zarāne "Laba meitene", Hanne Eštavīka "Bordo klajie lauki", un gan būs vēl. 

***

Oskars no A.Kalnozola "Kalendārs mani sauc", dažkārt maz runādams, iedraudzējas ar tiem, kuriem savukārt vairs nav ar ko parunāties. Viņš liela auguma, mazliet kā bērns, kaut kāds sindroms, ziniet. Iet ikdienas pastaigās. Raksta dienasgrāmatu. Vēro. Reizēm izvēlas nedēļas vārdu un to apcer - piemēram, pastāsta asociācijas ar to, kas var būt "Svarīgi", "Grāmata", "Draugs", "Ilgošanās", "Pacietība", "Siltums", "Saruna", "Pārmaiņas", "Patvērums". Satiek mācītāju Arvīdu, zinātnieku Otto, kabaču tantiņu Janīnu un vispār vairākus vecus ļaudis. Ir kāda meitene. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad uz pasaules kaut kur mīt meitene vai zēns, un jums iegadījies viņu ieraudzīt, tur notiek savādas lietas, vai ne. Meitenes dēļ Oskars iemācās no galvas visus vārdus, kas kalendārā, jo nezina Viņas vārdu, nevēlas zināt, nevēlas tuvoties, grib būt "vienkāršs garāmgājējs" (285.lpp.), vienkārši just, vienkārši dzīvot, elpot, pastaigāties, nedarīt pāri, nesaņemt pāridarījumus, būt brīvs. Un viss, bet tas nemaz nav maz. Kā Zen, ja to apvērš, ir Nez. Tā Oskars apvērš sevi. Un tur sanāk visādi humori, tāpēc lasīt bija smaidīgi. Bet vēl... Bet par to mazliet vēlāk.

"Esmu bibliotēkā un staigāju gar grāmatām. Tad es paņemu kādu grāmatu un atšķiru jebkurā vietā un izlasu teikumu vai divus. Visdīvainākais, ko izlasīju šodien no vienas grāmatas: "Novelc apavus un pievērs tam uzmanību"." ~ 101.lpp.

"Viss var notikt arī bez manis. Tas ir atbrīvojoši." ~ 117.lpp.

"Aizgāju pie mammas un aiznesu viņai ziedus. Es tā vienmēr daru kopš bērnības - savā dzimšanas dienā dāvinu viņai ziedus. Par to, ka esmu nācis šai pasaulē. Tas ir viņas nopelns, un paldies par to!" ~ 235.lpp.

"Negaiss ir interesants vārds. Ne-gaiss. Tas, kas vairs nav gaiss. Kurš, nez, izdomāja pērkona laikā noliegt gaisu? Kurš vispār izdomā vārdus, ko mēs vēlāk runājam? Ir tādi cilvēki, kas sēž un domā vārdus, un pēc tam saņem algu? Un kurš izdomāja vārdu "alga"?" ~ 257.lpp.

***

Bet vēl... Baidos, man nesanāks par šo būt objektīvai. Jo sajutos tik līdzīgi vietām. Retums, ka lasot saradojies. Tas mazliet biedē. Vienlaikus subjektīvi patīkami. Apzinoties, ka nav vienveidība, notiek dažādi. Vienkārši pavisam, pavisam bija tā, ka lasīju un brīnījos, kā sakrīt. Nav sindroma, strādāju, pavisam parasta dzīve. Paldies par uzrakstīto! Dikti. 

Un nu, lieku nost, eju pastaigā.