Laura Vinogradova "Izelpas"

Neliels izelpu krājums par to, ka dzīve... Ļoti dzīvojama. Vienlaikus ar to, ka jūtama, sāpāma, skumjama, kliedzama, sitama, smejama, mīlama, smaidāma, gaidāma, cerama. Dzīve - pagātnē, un tagadnē pieredzama, un nākotnē iespējama. Jo mēs vienā un tajā pašā laikā kaut ko zinām, bet kaut ko citu tikai minam un nezinām. Tam visam daudzkārt līdzāspastāvot. Cilvēkiem, notikumiem, bērnībai, pieaugušo izvēlēm, kļūdām, atkal citām izvēlēm, centieniem, gājumiem, ritējumiem. Sievietēm un vīriešiem, ar viņu katra vēlmēm, redzējumiem, iedabu.

"Es priecājos tik ļoti, ka viendien parkā uzlienu vītola zarā, kas noliecies pāri dīķim, un vēroju sevi ledus spogulī. Norauju cepuri un ar savu vēl pliko galvu laimīga sēžu kokā. Cilvēki, iedami garām, nekautrīgi mani pēta. Varbūt nav redzējuši daudz pieaugušo, kuri ziemas salā pliku galvu sēž kokā. Un man gribas viņiem saukt, ka es priecājos un lai priecājas arī viņi. Ir jādzīvo!"
/stāsts "Pļauka"/

Tuvojas ziema, spelgonis, aukstums, lietus, tumsa. Pirmais, zināma nepatika pret dabas stihijām, dienu iedalījumiem. Ātrāk Ziemassvētkus, pēc tam ātrāk pavasari. Šo visu nē. Kāpēc, priekš kam. Gribas baudījumu un patīkamo. Bet ir taču iespējams un gadiem to arī darām, izdzīvot gadalaikus. Katram mēnesim savs. Nedēļai. Notikumam. Protams, nav bez mitas tīkamais. Un tomēr, arī ir. Ik pa laikam. Smaids. Uzrunājoša grāmata. Spēcīgs vārds. Tuvs cilvēks. Sarunbiedrs. Filma. Pastaiga. Elpot dabu. Ainavas. Miera brīdis. Turpinājumi.

"Vai mana dzīve mainīsies, ja zināšu? Vai, saņemot atbildes, es atgūšu redzi? Vai būšu laimīgāks? Vai zināšana cilvēku dara laimīgu?"
/stāsts "Kailie koki"/

Tāpat, vai amats, vai ienākumi, vai māja, respekts un citi tie momenti dara? Ja dara laimīgu, labi. Jo ne sodīt. Bet, ja nedara, tātad kaut kas cits dara, - kas, kur, kad - Tevi Laimīgu?

Savukārt lasošo, skatošo, klausošo mani valdzina pārdomu rosinātāji, kas ļauj arī laiku pie sevis tā mierīgi nodabā. Jo ne uz visu ir atbildes. Bet sajūtas ir. Gandrīz uz visu. Uz šo stāstu krājumu, uz Lauras rakstīto sajūtas ir. Dažādas, jo arī stāsti dažādi, - skaudri, spēcīgi, dzīvot tiecīgi. Cerīgas kopumā sajūtas. Un prieks par iespēju. Jo lasīt interesanti, teksta ritējuma ziņā viegli, cilvēciski saprotami, dažu atskārsmju piepildījoši.

"Man vajadzēja tikai mierinājumu, kādu, ar kuru parunāt." 
/stāsts "Kaķis"/

Tāpēc par grāmatu autorei sirsnīgs paldies! Tiku sakustināta, domāta, justa, un parunājos ar šiem esības fragmentiem, izstāstītajiem momentiem, arī kliedzieniem un nesapratnēm, mēģinājumiem tālāk uz priekšu dzīvē, katram pēc iespējām un pēc viņa paša. Laimes.

"Aiz loga snieg. Jākobam nav aizkaru, kailie koki pa logu skatās uz mums. Melna nakts un lēns sniegs."
/stāsts "Kailie koki"/

Un mana rudens loga fotosajūta oktobra izelpā.