Pavasara ceļi

Kurp ved šī, 2023. gada, pavasara ceļi? Pie kādām jaunām dabas vietām, ezeriem, pastaigu takām, laipām? Pie jaunatklājumiem kultūras, grāmatu, kino, mūzikas pasaulē? Pie sirdsmiera un iepriecinājuma, dzīves baudījuma un skaistuma?

Eseja: Katrīna Randela "Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri" saista jau ar savu nosaukumu vien, vai ne? Un tāds ir arī pats teksts. Viegli tverams, uzrunājošs, saistošs, cilvēcīgs. Nekā pārmēru daudz vai smagnēja, vienkārši par grāmatām, par lasīšanu, uztveri.

Savukārt dzejas jaunatklājums: Elīna Vendija Rībena "Kreveles" patiesi uzrunāja ar tādu kā nesteidzīgu maigumu, kas pat nav klusināts, bet balstās sirsnībā un vienlaikus tādā kā neuzbāzībā. Dzejas balsī jaušama tuvošanās, satikšanās, palikšana. Kaut kas cilvēcisks un ar to atpazīstams, saprotams. Kā arī, grāmatā iekļautas fotogrāfijas.

Un, kolīdz top siltāks, vai nav jauki doties pie dabas, pastaigās? Ne tikai, lai skaitītu soļus kādā viedajā aplikācijā, bet gluži tāpat vien, pabaudot smaržas, gaisotni, plaukšanu, vēlāk ziedēšanu, vēl vēlāk augļu ienākšanos, visu kopumā.

Visintīmākā – brīvība

"Krīt apmetums kā šaubas
sieviete taustās pēc gaismas slēdža (sevī)" // 8.lpp.

"Nonāksim pie atklāsmes, ka
sevi var izpirkt vien pats." // 13.lpp.

"Kokos redzēs pumpurus tikai tie,
kuriem pašiem būs plauktspēks." // 13.lpp.

Ingas Pizānes dzejas krājums "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm".

Pazīstu Ingu dzīvē un zinu, ka viņa ir brīnišķīgs cilvēks, brīnišķīgs domubiedrs. Un man vienmēr ir patikusi viņas dzeja. Inga pulcē ap sevi skaistus (plašā nozīmē), radošus, sirsnīgus cilvēkus, gan organizējot dzejas un rakstīšanas aktivitātes, gan pulcinot grāmatu lasītājus un rakstītājus. Inga ir par brīvību. Par satikšanos. Par sarunām, skatieniem, atklātību, uzdrīkstēšanos. Visiem nav jāpiekrīt un jāmāj ar galvu citam citu paustajam, un tieši tajā arī ir brīvība. Arī atšķirībās. Un reizēm kopīgajā. Un tieši tad var vēl vairāk novērtēt kopīgo un kopbrīžus, jo tie nav garantēti. Gribētos sacīt – ja meklējat poētisko, lasiet dzeju, tur nav garantiju, ka visiem patiks viens un tas pats, bet tur ir brīvība. Lasiet par izmisumu, un par prieku, par cilvēkiem, cilvēcību, un puķēm.

"Kad nav vārdu, mēs ejam jūras šalku virzienā.
Un mūsu virzienā krīt sniegs.
Kad vārdu nav, ir ceļš, un rokas fotografē
nepateikto vai nepasakāmo.
Kad nav asaru, ir ziema.
Un jūra neatbild, bet tā ir gana laba atbilde.
Kad jūra neatbild,
ir jāatbild sev pašam, un, lai sev atbildētu,
mēs ejam dzīves šalku virzienā,
un laiks ir dzīvākais no visiem." // 25.lpp.

Ingas dzejā "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" skaistums mijas ar skaudrumu, tieši kā tas mēdz būt dzīvē. Un, kā dzīvē, tas ir plašāk, ar niansēm, daudznozīmīgi, reizēm rotaļīgi un dauzonīgi, taču tad, apvērsti, skumji un caur sāpēm. Reizēm cerīgi, un tad savukārt atskāršot tumsu. Taču paliekot, joprojām turoties, un tveroties pie dzīves.

"Reizēm ir pilnīga dūmaka,
un neko vairāk arī nevajag." // 43.lpp.

Īsa bibliogrāfiska piebilde. Ingai Pizānei (informāciju apkopojot šobrīd, 2022.gadā) iznākušas četras dzejas grāmatas:

• "Tu neesi sniegs" (Jāņa Rozes apgāds, 2016.g.),
• "Having Never Met" ("A Midsummer Night's Press", tulkojis Džeids Vils, 2018),
• "Siena, ko nosiltināt" (Jāņa Rozes apgāds, 2019.g.,
  piešķirta Ojāra Vācieša prēmija 2020.gadā),
• "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" (Jāņa Rozes apgāds, 2022.g.).

Attēlos redzamās un citētās dzejas rindas no krājuma "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm"

Pavisam nesen, 2022.gada rudens pirmajās jausmās, Ingai bijušas sarunas, kas klausāmas:

• Dzejniece, kurai patīk mācīties un ieraudzīt lietu būtību (LR3, LSM)
• Sarunas par Mīlestību (Youtube) vai (Spotify)
  

Man mīļas arī sarunas ar Ingu raidierakstos:

• Piedzīvot lappuses ar Ingu Pizāni
• Pieturzīmes saruna ar dzejnieci Ingu Pizāni
  
  

Savukārt Ingas poētiskās fotogrāfijas un ikdzīves pārdomas baudāmas viņas Instagram un blogā.

Būšana ceļā

Ceļš kā dzīve. Un dzīve kā ceļš. Izvēlētie ceļi, kas var būt mainīgi un reizēm jo īpaši dzīves gaitā, atšķirīgos posmos, jaunībā, brieduma gados, vēlākajā laikā. Tādas manas asociācijas ar Benedikta Velsa grāmatu "Gandrīz ģeniāls". 

Frānsiss dodas sevis meklējumos. Tam par iemeslu kāds būtisks apstāklis. Frānsisa ieņemšana noritējusi ne gluži klasiskā veidā, viņš ir mēģenes bērns, jo savulaik eksperimentāli tikusi veidota "ģēniju" banka, lai sniegtu nākotnes bērniem augsti attīstītu cilvēku gēnu mantojumu. Bet, kas un kā izvērtē, kuri ir un kuri nav ģēniji, kuru mantojums nododams tālāk? Un, vai tas tiešām ir iespējams? Vai gēni ietekmē teju visu dzīvē? Un kā ar individuālajām izvēlēm un rīcību? Par šiem un līdzīgiem jautājumiem grāmata rosina pārdomas un pat sniedz zināmus secinājumus. Ļoti uzrunāja tieši pašrefleksija, kas Frānsisam svarīga. Tas, kā viņš raugās dzīvē, meklējot virzienus. Un Frānsisa tiekšanās pēc draudzības, tuvības, cilvēciskā siltuma. Ir vai nav viņš "ģeniāls" vai arī "gandrīz ģeniāls", viņš tik un tā tiecas atrast sevi un piepildījumu dzīvē, uzņemties atbildību par savu rīcību, nebalstoties tikai uz gēnu mantojumu. Un tas ir spēcīgi izstāstīts. Var sajust dažu izšķirošo mirkļu noskaņu un svarīgumu. Izdarot izvēli, mainās daudz. Viens solis, divi, desmit soļi un tu esi citur, nonāc citos apstākļos. Tad vēlreiz, citas izvēles, citi soļi, un tas veido jau citas sekas, citu rezultātu.

Vēl man subjektīvi mazliet radās asociācijas ar Remarka "Trīs draugiem". Frānsiss dodas ceļā, piedzīvojumos kopā ar draugiem – Grūveru un Anni Meju, kuru viņš iemīļo un mēģina viņai tuvoties. Un katram no šiem jaunajiem cilvēkiem ir savi dzīves pavērsieni, eksistenciālie jautājumi, savi iemesli, kāpēc viņi ir uzsākuši šo ceļojumu, lai gan sākotnējais iegansts ir tieši Frānsisa vēlas atrast savu bioloģisko, izcelsmes tēvu. Ar mašīnu šķērsojot vairākus ASV štatus, draugi pieredz dažādus, gan izaicinošus, gan iepriecinošus vai skumdinošus brīžus. Viņi gan trakulīgi ļaujas, metas iekšā piedzīvojumos, gan arī atkāpjas kādu lielāku dzīves cerību vai neziņas priekšā. Ko iesāks pats Frānsiss, kad uzzinās atbildes uz viņu tirdošajiem jautājumiem? Ko izlems Grūvers, kuram jāpārdomā nedrošības un drosmes mijiedarbība? Ko patiesībā no dzīves vēlas Anne Meja, kuras vecāki viņu stingri iegrožojuši? Vai jaunībai visi ceļi vaļā? Un, ko vēl tālāk, vēl pēc tam?

"Ja nu viņš tomēr kaut kādā ziņā ir apdāvināts, tikai līdz šim saņēmis par maz atbalsta? No otras puses, doma, ka viss atkarīgs tikai no gēniem, viņu mulsināja. Tad jau nekas nav atkarīgs no viņa paša." // Benedikts Velss "Gandrīz ģeniāls", 126.lpp.

"Kas notiks ar visiem šiem mazajiem acumirkļiem, kad viņa vairs nebūs? (..) Kas gan notiks ar visiem šiem nenozīmīgajiem, bet viņam tik svarīgajiem acumirkļiem? (..) Neviens nezināja viņa domas un atmiņas. Kad viņš nomirs, tās noguls aizmirstībā, un, kad zeme pāris reižu apgriezīsies ap savu asi, būs tā, it kā to nekad nebūtu bijis. Viss izgaist un pazūd lidojumā cauri visumam." // turpat, 118.lpp.

"Vēlā pēcpusdienā viņi nogāja lejā pludmalē. Nolika kurpes un basām kājām bradāja pa ūdeni, katrs iegrimis sevī. Pēc ceļā pavadītajām dienām Frānsisam bija sajūta, ka jāatvelk elpa. Viņš apstājās, ierušināja kāju pirkstus smiltīs un dziļi ieelpoja. Pēc tam izpleta rokas. Kurš būtu domājis, ka viņš reiz stāvēs Klusā okeāna krastā? Aiz Zelta vārtu tilta mirdzēja saule, metot gaismu tieši sejā, uzvējoja viegla brīze. Viņš nojauta, ka šis ir laimīgs dzīves brīdis, un minūtēm ilgi vienkārši lūkojās okeāna tālēs." // Benedikts Velss "Gandrīz ģeniāls", 151.lpp.

Dāvināt stāstu veltes

Aizmirstības mežs, Neeksistējošā sala, Aizdeviņkalne, Parfīma meistari, Nerunīgie – tās ir tikai dažas vietas un šo vietu iemītnieki, ko savā gājienā sastop jauni ceļotāji Hanna un Tomeks. Viņi dodas pār kalniem un ielejām, mēro ūdeņus un tuksnešus, lai meklētu nemirstības ūdeni. Bet es aizprātojos, kā tas nākas, ka grāmatas mēdz uzrunāt, lai cik neticami dažkārt liktos to stāsti? Un, ka nav vecuma ierobežojuma, arī atpakaļskaitā – kā reizēm bērni lasa pieaugušo literatūru, tā ikviens var lasīt bērniem, jauniešiem domāto. Šādas asociācijas man raisījās par Žana Kloda Murlevā grāmatu "Upe, kas tek atpakaļ". 

Tā ir pasaka, vai arī varbūt – teiksma. Par uzdrīkstēšanos, par ikdienišķo un neticamo, mūžības un nāves jautājumiem. Saudzīgi un vieglām vedot lasītāju cauri piedzīvojumiem, vērojumiem un atskārsmēm. Sirsnīgi, labestības piepildīti. Stāsts, kas aizsākas pavisam parasti, kādā saimniecības preču bodītē ieklimst meitene Hanna, pajautā pēc karamelēm, pastāsta, ka dodas meklēt upi, kas tek atpakaļ. Un iemājo Tomeka, jaunā bodnieku zēna, sirdī. Meitene turpina savu ceļu. Taču piepeši Tomeks nolemj viņai sekot. Un, cik viegli būtu, ja šodienas dzīvē tā varētu, – nolemt un doties ceļā, sekot aicinājumam!? Taču tas ir piedzīvojumiem un izaicinājumiem pilns ceļš arī Hannai un Tomekam. Vai viņi atradīs meklēto? Ko tas nesīs, kādas pārmaiņas notiks? Vai svarīgākais ir lēmums, izvēle? Kas ir mūsdienu izvēles, ko varam šodien?

Nesmagnēji, taču filozofiski grāmatā bija daži jautājumi, kas lika mazliet ievilkt elpu, padomāt. Piemēram, epizode ar Nerunīgajiem, kuri Hannai dāvināja naudu, lai meitenei vieglāk turpināt viņas ceļojumu, bet Hanna tik ļoti vēlējās ar kaut ko atbildēt, dot arī no sevis, ka, lai gan nebūdama bagātu mantu ieskauta, atrada veidu – kā.

"Es tik ļoti vēlējos uzdāvināt viņiem kaut ko pretī, taču man nebija nekā, absolūti nekā. Te es atcerējos, ka ne reizi neesmu pieminējusi savu vārdu. Es metos viņiem nopakaļ: "Pagaidiet! Pagaidiet!" Viņi atskatījās. Es iztālēm nokliedzos: "Mani sauc Hanna!" un aizskrēju. Pirmoreiz mūžā es dāvāju kādam savu vārdu kā dāvanu..." // Žans Klods Murlevā "Upe, kas tek atpakaļ", 193.lpp.

Tā doma mani mazliet iekšēji satricināja, sašūpoja tādā ziņā, ka šī atskārsme nav sveša vai pilnīgi neizprotama, tā ir pat šķietami ļoti vienkārša un ļoti patiesa. Atbilde vai dāvana reizēm var būt jebkas, apskāviens, skatiens, kāds pateikts vārds. Un grāmatā tas iezīmējas vēl kādā vietā, kur Hanna dāvina Tomekam šo savu stāstu, bet mums, lasītājiem, autors dāvinājis grāmatu.

"Šis stāsts ir visskaistākais, ko es varu tev dot. Protams, ir tūkstošiem citu dāvanu, un daudzas ir brīnišķīgas. (..) Tomēr tev jāzina, ka neviena no šīm dāvanām nebūtu līdzvērtīga stāstam, ko grasos tev pavēstīt." // turpat, 147, 148.lpp.

*

Cik daudz ikdienā stāstām sev tuvajiem? Vai dāvinām savu stāstu dāvanas?

 *

Staigājāmies ar sunīti agra rīta gaismā, saule sākumā kā sārta horizonta līnija, un vēlāk viss vienā zeltā. Tas likās gandrīz neticami, gandrīz par daudz. Tomēr aiz pārpilnības pārņēma drīzāk prieks un vieglums. Vienkārši gājām un gājām. Laukā bija kluss, jo agrs. Sunīts te lēkšoja, te vienkārši raudzījās kaut kur tālumā. Un es līdzās. Tādi nesteidzīgi brīži nav katru dienu, taču, kad notiek, arī tā ir dzīves dāvanas sajūta. Par to un daudzām sajūtām paldies saku tuvajiem cilvēkiem, grāmatām, dabai, sunītim, dzīvei kopumā!

 *

"Lasīšana nav nodarbe, kuru drīkst sasteigt. Mēs taču nesteidzinām melodiju, kad to atskaņojam." // Žans Klods Murlevā "Upe, kas tek atpakaļ", 208.lpp.

"Tomek, vai esi novērojis, ka cilvēki reizēm mēdz skumt bez iemesla? Todien man bija pretēji. Pavisam viena nomaļā pludmalē un pilnīgā neziņā par visu – man būtu jābūt raižpilnai un nelaimīgai, vai ne? Tomēr, kad beidzot pagriezos un ieraudzīju dižskābaržu mežu, kas ņirbēja sarkanās, dzeltenās, okera un rūsganās nokrāsās, es sajutos tik laimīga, ka man aizsitās elpa. Es gribēju iekrist krāsās! "Tik skaista daba nevar būt bīstama", nodomāju." // turpat, 225.lpp.

"Vai tiešām ir vērts vēlēties nekad nenomirt? Varbūt dzīvība mums ir tik dārga tieši tāpēc, ka tā nav mūžīga? Vai mūžīgās dzīves varbūtība īstenībā nav baisāka par par pašu nāvi? Un, ja es nekad nemiršu, tad kā no jauna sastapšu tos, kurus mīlu, bet kuri jau ir aizsaulē?" // turpat, 133.lpp.

Aiz loga un iekšā pierimums

"piecas dienas nedēļā
mēs ceļamies piecos, dzeram kafiju un
ienirstam tumšzilā rītā
kāpjam auto, lai dotos uz pilsētu
blāvi austošas ainavas nomaina cita citu asfalta upes krastos"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.

Brīvdienu rītos mēdzu piecelties agri, ieslēgt kādu raidierakstu*, uzliet lielu krūzi kafijas, skatīties kā mainās gaisma aiz loga. Un dažreiz tieši brīvdienu rītos lasu dzeju. Ja ir izdots kaut kas jauns, tas tiek pietaupīts nesteidzībai. Šoreiz lasītā grāmata ir patiesi skaisti, ainaviski uzrakstīta. Ja arī tu ilgojies pēc kaut kā plūstoša, maiga, rimta, gadalaiku noskaņās, tad šī ir lieliska izvēle – Rūta Mežavilka "Tālāk", Dzeja 2010–2022. 

Rūtas Mežavilkas dzejā jaušama pieredze un tāda kā sadraudzēšanās ar dzīvi. Tas ir daudznozīmīgi, ne vienmēr viegli, jo nav idealizētās eksistences vīzija, kurā nevienas grūtības, kurā viss gludi. Un tomēr ir skaisti visos gadalaikos, visās sajūtās – vēl vēsajos pavasaros, tumstošajos rudeņos, dzestrajās ziemās (vasarās ir gaišāk un vieglāk tāpat). 

Ļoti iepriecināja arī tas, ka pastaigas laikā ieraudzīju ziedam mežābeles, pumpuri vēl grasās vērties, un sestdien mazliet līņāja, bet tomēr arī ziedi. Tas sasaucās ar dzejas noskaņām. Likās mazliet sirreāli vienubrīd – gāju, staigājāmies ar sunīti, vēroju pienenes, ābeles, ceriņus, gaismu, kokus, zālājus. Pateicīga par šādiem brīžiem, kuros ieelpot, būt lēnāk, vienkārši. 

"ir jūlijs. jasmīni, rozes un putekļains ceļš
vēl bezgalīgas dienas, un pļavā iemidzis teļš"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.

"lauki klusē, un ir viegli. drūp pirkstos
rudens saules izkaltētā augsne"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 37.lpp.

* Raidieraksts, ko klausījos "Mākslinieks pie mikrofona" [saite SPOTIFY]