piektdiena, 2018. gada 28. septembris

"Grāmata, kuras nav"

Nesen izlasīju kādu nelielu, viegli tveramu "Grāmatu, kuras nav. Kā izkļūt no vāveres riteņa un nopurināt putekļus no sava sapņa", autors - Alekss Novaks.

Rezumējoši: grāmata - motivators. Rosina, atgādina noticēt sev un vairāk darīt to, uz ko iekšēji ir vēlme virzīties (profesionāli, personiskajā dzīvē).

Bija vietas, kur ieteikumiem mazāk piekritu, bet kopumā - guvu šobrīd vajadzīgo motivāciju. Tāpat bija samanāmi izteikumi, kas tulkojumā latviešu valodā neskanēja īsti dabiski (oriģināls krievu valodā). Savukārt patika, ka autors piedāvā konkrētus ierosinājumus, tiesa, dažus no tiem kaut kur jau esmu lasījusi, bet šobrīd atsvaidzināju zināšanai.


Un pieturas punkti, kurus piefiksēju:
  • nenoteikt termiņus personiskajām vēlmēm
    (zinu, ko vēlos, bet to, kad tieši, atstāju dzīvei - šoruden, nākamgad, vai arī - īstenosies kaut kas cits un citā laikā)
  • iziet no pretējā un noteikt nevis maksimālo, bet gan - minimālo latiņu
    (nevis spēt vislabāk, un uztraukties, ja nesanāk, bet paveikt būtiskāko pašlaik)
  • ja ir reizes, kad pozitīvisms neveidojas un mākslīgi to nevar radīt, tad vismaz būt neitrālāk
  • trenēt spēju ļauties jaunajam, mazināt bailes no nezināmā
    (iet uz veikalu pa citu ceļu, aizbraukt ekskursijā uz vietu, kur nav būts, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no tās sfēras, kas interesē)


svētdiena, 2018. gada 16. septembris

Dzīve. Dzeja

Svētdiena. Dzejas dienu 2018 noslēgums.

Diena saulaina. Bijām lēnā pastaigā ar suņmeiteni. Parkā uz soliņa sauļojās pusizmeties vīrs, zālītē apsēdusi kāda jauna sieviete ar viņas suņbiedru. Caur koku galotnēm, kā vienmēr, saule, un, kā vienmēr, tas šķiet poētiski, lai gan pieredzēts bieži, sižets atražojas, bet tik un tā, patīk. Telefonā, austiņās skan audiogrāmata angļu valodā, ko kādreiz esmu lasījusi latviski, zinu par ko tā ir, bet lielāko tiesu skanējuma nesaprotu, tomēr ieklausos, mēģinu atsvaidzināt svešvalodu.

Tā staigājoties, ienāk prātā kaut ko uzrakstīt par dzeju. Ne daudz. Kaut ko. Padalīties ar dažiem šī gada dzejas rindu atradumiem, kas kaut kad pierakstīti zilajā kladē, ko saņēmu dāvanā no tagad Anglijā dzīvojošās draudzenes, vai arī tikuši saglabāti datora grāmatzīmēs. Un pievienot pērnā rudens foto. Jo šoruden fotografēts mazāk. Ne tāpēc, ka iedvesmas mazāk vai negribas, bet ir kaut kā mierīgāk, vienkāršāk.

----------
update
me
you have access
to my
old version

search in the settings
and update manually

use me more
update me regularly

          Inga Pizāne, Having Never Met


----------
atklāsmes brīdī iesāpas krūtis
aug
kreisā lielāka
tai ir sirds

          Madara Gruntmane, Dzērājmeitiņa


----------
Nāk mazās lietas līdzsvarot,
viss lielais mēmi stāv aiz tām.

          Elīna Līce, Redzu

----------
sieviete stiepa pavasari
pa Tērbatas ielu līdz tirgum -
mazliet baltvīna,
dzelteni ziedi un
savāda aprīļa smeldze

katru reizi tevi satikt
ir kā nepārtraukti atvadīties -
āda fotogrāfiski konstatē
tava attēla izdzišanu
atmiņu vien skartajā
teritorijā

          Iveta Ratinīka, tikko & tikai

----------
Postkomunikācija

Visi operatori ir aizņemti.
Vai tas nozīmē, ka jau nākamajā brīdī -
viņi būs brīvi un laimīgi?
Bagāti un veiksmīgi?
Neatkarīgi un mierīgi?

          Sergejs Timofejevs, Реплика / Replika

----------
Viss ir labi

Viss ir labi.
Kokiem no rīta
pret bālām debesīm tīri
ierakstījies ik zars, sniegā
spēlējas vāveres, istabā vaļā
grāmata uz galda,
blakām logam. Viss
ir labi.

          Valda Dreimane, Kad dzīvošu otru reizi

----------
un pat nav laika atskatīties
klapatas klapatas
skrien uz apli
ne apstāties
ne apsēsties
ne parunāt ar draugu
sak kā tad tev klājas
pat neiespēj
uzpīpēt skriedams
sākas jauns aplis
arvien ātrāk un ātrāk
bet bērni stāv blakus
līksmi sauc
skatieties skatieties
kāds skaists zirdziņš

             Aleksandrs Makarovs-Krotkovs,
http://www.punctummagazine.lv/2018/07/27/neka-lieka/





ceturtdiena, 2018. gada 13. septembris

Paolo Konjeti "Astoņi kalni"

"- Ja kāds nolemj dzīvot kalnos, tas nozīmē, ka lejā viņam neliek mieru.
- Un kas ir lejā?
- Saimnieki. Armijas. Priesteri. Priekšnieki. Kā nu kurā gadījumā." (40.lpp.)


Grāmata - Paolo Konjeti "Astoņi kalni", kas jau ar pirmajiem iespaidiem vedināja domāt par nesteidzīgu, meditatīvu, mierīgu, iekšupvērstu stāstu par bērnību, attiecībām ar vecākiem, pieaugšanu, draudzības līkločiem. 

"Mēs satikāmies it kā eksistenciālā pauzē, kad kaut kas ir beidzies, bet nekas jauns vēl nav sācies, lai gan to abi sapratām tikai krietni vēlāk." (152.lpp.)

Tomēr, kā izrādījās, stāsta iesākums man nebūt nevedās tik viegli lasāms. Patika psiholoģiskie, pārlieku neuzsvērtie, tikko jaušamie ļaužu un apkārtējās vides, dabas apraksti. Lai gan, sākumā pietrūka mazliet lielākas ticamības, konkrētāku detaļu, vairāk atklājošu iemeslu notiekošajam, kāpēc kaut kas norisinās tieši tādā veidā. Likās paskumjš pamatos vēstījums, kas šķietami tālu neved. Iespējams, nav arī vienmēr noteikti jābūt skaidram galamērķim, var būt dzīve pašas dzīves dēļ, process, bet visvairāk sāka aizraut tieši posms tekstā, par jau pieaugušo dzīvi, kurā atklājās detaļas. Secinājumi, pieļāvumi. 

Detaļas ir tas, kas saista daiļliteratūrā. Ne tikai stāsts par to, kā kaut kas paveikts vai, kā, iespējams, nevajadzētu, jo pēc tam atklājas sekas, bet tieši nelielie sīkumi, pārdomu brīži, žesti, viedokļu maiņas, kad izrādās... Un tālāk seko tas, kas atklājas. Var būt arī ne līdz galam pateiktais, tomēr no aizklātāka top vairāk sajūtams, secināms. Tādā ziņā, grāmatas noslēgumā palika spēcīga pēcsajūta, kā dēļ es priecājos, ka izlasīju šo darbu, un vēl mazliet atstāju sev telpu paturpināt pārdomas iekšēji.
 


" - Zini, nav svarīgi, cik ilgs laiks būs vajadzīgs. Šai darbā nevajag par to pārāk domāt, citādi var saiet sviestā, - viņš teica.
- Tad par ko gan vajag domāt?
- Par šodienu. Paskaties, cik skaista diena!" (120.lpp.)

"Tā nu es sāku raudzīties uz visu šo avantūru mazliet citām acīm. Līdz šim biju domājis, ka atrodos šeit tikai sava tēva dēļ, lai paklausītu viņa gribai, lai izpirktu savu vainu. Taču brīdī, kad redzēju Bruno iztēlojam gaisā izkapti, saņemtais mantojums man likās drīzāk tikai kā atlīdzinājums, kā vēl viena iespēja atjaunot pārrautās draudzības saites." (121.lpp.)

"- Kas tur uz auduma rakstīts? Viņš pavaicāja.
- Lūgšanas par veiksmi, - es atbildēju. - Lūgšanas par pārticību. Mieru. Harmoniju.
- Un tu tam tici?
- Kam? Harmonijai?
- Nē, lūgšanu spēkam.
- Nezinu, tomēr tas uzlabo man omu. Tas jau nav maz, vai ne?
- Nav gan, tev taisnība." (205.lpp.)



svētdiena, 2018. gada 9. septembris

Nelasīšanas posmi

Dažreiz tādi posmi atgadās - kaut kā, kas ierasti darīts, nedarīšanas vai mazāk darīšanas laiks.

Piemēram, nelasīšanas posmi, kad lasīts krietni mazāk. Domāju, tas ir pilnīgi dabiski. Tas nav nekas neparasts. Kādā dzīves jomā pārsvarā ikviens ar to saskaras. Iemesli visdažādākie.
  • Laiks tobrīd aizpildīts ar kaut ko citu, ne mazāk tīkamu, izklaidi vai vaļasprieku. 
  • Pārmaiņas dzīvē, kuru ietvaros domās un/vai darbībā vajag pievērsties kaut kam citam.
  • Ir zināma pārsātināšanās, piesātinājums, vajag pauzi.
Vienkārši, tāda dzīve. Uztraukumam tādēļ nav pamata.
Bet ir pamats - atļaut sev to, kas notiek tieši tai brīdī. Atļaut sev kaut ko arī mazāk darīt. Nogaidīt.
Dzīves mainīguma ietvaros, vēlāk kaut kas vēlreiz pamainīsies, radīsies jauni impulsi, jauni iespaidi, iedvesmas brīži, aktīvāki savukārt posmi.

Un tas nenozīmē, ka noteikti mazinās patika uz darbību, kas kādubrīd netiek ierasti daudz veikta.
Mazāk nenozīmē mazāk patikt.
Visu laiku intensitātē, virsotnē atrasties ne vienmēr ir iespējams.
Taču var iegūt šībrīža pārtraukuma pieredzi.

P.S. Foto tapuši aptuveni pirms pusgada.
Grāmata: Ingere Frīmansone "Kailo sieviešu sala"

sestdiena, 2018. gada 1. septembris

Migla

Kādu rītu bija ļoti skaista migla. 
Un ar miglu man ir īpaša saskarsme. 
Nomierina. 
Liekas skaista. 
Saudzējoša. Meditatīva. 
Tad tapa pierakstu grāmatzīme. 
Un grāmatas lasīšanas noskaņa.